Ir svētdienas pievakare, gaiša un mierīga. Ir pats vasaras sākums, kad, savu ceļu turpinot, nonāku pie vietas, ko sauc par Pāvilostu. Es nāku no rietumiem, no Liepājas puses, līdz beidzot uzkāpju uz mola, kas būvēts no laukakmeņiem un jūras pusē aplikts betona bluķiem, pelēkiem, smagnējiem, bet drošiem. Mols celts upes galā, un tam pretim, otrā krastā, ir izbūvēts cits mols. Tie abi stāv, sargādami Sakas upes grīvu pret jūras bangām.

Ejot gar upes malu, es ceļā nesatieku nevienu cilvēku. Te, tuvumā, nav nevienas mājas, tikai gabaliņu tālāk, lielos kokos paslēpusies, ir redzama balta ēka, ar sarkanu dakstiņu jumtu.

Upes otrā krastā stāv divmastu burinieks - malkas vedējs.

Cerēdams, ka sastapšu kādu zvejnieku, eju uz upmalu, jo redzu, ka tur, gar tīklu būdām, staigā nesteidzīgi cilvēki. Nolemju Pāvilostu apskatīt rīt, pirmdien, ar darbdienas cilvēka acīm.

(Pēc V.Veldres)