Billei, nākošajai rakstniecei Vizmai Belševicai, šodien ir lieli svētki. Viņa ar papuci iet uz kino. Tas nu ir notikums, kas negadās vis katru dienu. Kinoteātrī, lepnā un greznā, pie durvīm viņus sagaidīja plikas meitas, kas pūta taures - garas un zeltainas.

Bille vienreiz bija gribējusi noskaidrot, kāpēc par plikumu jāmaksā tik dārgi. Taču mammucis uz viņu bija paskatījies tā, tik dusmīgi, ka Bille gandrīz bija sev nokodusi mēli.

Pašā kinozālē pie griestiem arī lidinājās gandrīz pliki vīrieši un sievietes - laiskas, dīkdienīgas. Lielie, galvas atmetuši, raudzējās griestos. Bille, baidīdamās, ka atkal var kaut kas samisēties sēdēja, galvu nodūrusi.

Gaisma lēni dzisa, un, skaļai mūzikai skanot, sākās kultūrfilma par kafijas pupiņām. Mūzikā, tā nu bija skaista, to Bille gribēdama nevarēja noliegt, toties nēģeri - visi kā viens - pliki.

Vai šodien te, ķinītī, rādīs arī kaut ko, kas nav pliks? Nēģeri, jocīgi grīļodamies, lēkāja pa kafijas pupiņām. Bille no svētlaimes pasmaidīja, iedomādamās, ka labi būtu no pupiņu daudzuma pagrābties, kādu sauju mammucim, kam tik lieliski garšo kafija.

(Pēc V.Belševicas)