Šērlija dzīvoja tur, Amerikā, kur cilvēki brauc ar limuzīniem un ēd tortes, toties Bille šepat - Vārnu ielā.

Taču reiz tur, uz ekrāna, Šērlija gāja pa ielu skrandās. Kājās viņai bija kurpes, šķības, nomītas, un zeķes, sakrunkojušas un cauras. Pie kādas maiznīcas loga Šērlija, nogūlusies zemē, aizvēra acis. Billei, meitenei no Vārnu ielas, sāka raustīties lūpa uz raudāšanu.

Taču ilgi Šērlijai nevajadzēja gulēt kā beigtai, jo viņai tuvojās miljonārs, jauns, stalts. Labais un cēlais miljonārs, pacēlis Šērliju uz rokām, ienesa to limuzīnā.

Bille saprata, ka Šērlijai vairs nekad nenāksies darīt to - krist zemē pie maiznīcas loga un mirt nost.

Un vispār - vai te, Rīgā, maz bija kāds miljonārs, kas ņemtu viņu, Billi, uz rokām un ieceltu limuzīnā. Billei sāpēja sirds, kā limuzīni - šīs skaistas mašīnas - Vārnu ielā nebija redzētas.