UZRUNA
Uzruna ir vārds vai vārdu savienojums, ar ko teikumā uzrunā parasti kādu personu vai citu dzīvu būtni. Uzruna teikumā nav izolēta sintaktiska parādība, tai ir savs īpatnējs saistījums gan ar atsevišķu vārdu, gan arī ar teikuma daļu vai visu teikumu. |
Māt, skaties, skaties!
"Tu nemaz nezini, zaķīt, ka tevi laidīsim šodien pavisam vaļā," brālītis ieteicās.
Ar uzrunu var uzrunāt arī kādu parādību vai priekšmetu.
"Sveika, zeme! Sveiki, zaļie lauki, sveikas, puķainās pļavas, labvakar, puteklīt!" roze mīlīgi dveš.
Uzruna teikumā var arī konkretizēt ar otrās personas vietniekvārdu nosauktu dzīvu būtni, parādību vai priekšmetu.
- Tu, Lien, šodien ganos esi snaudusi.
Vai tu, pelēkais, esi no tiem akmeņiem, kurus te mūsu piekalnēs pameta šļūdoņi, paši izkusdami, jums atstādami savu ledus dvēseli?
Uzruna kādu personu var arī tuvāk raksturot, piemēram, pēc nodarbošanās, pēc radniecības pakāpes u. tml.
Pļāvēj, trulas izkaptis necilā - Spožas dzirkstis šķiļas tecilā! Cirtēj, trula cirvja necilā - Asas dzirkstis šķiļas tecilā!... Dzejniek, trulas spalvas necilā - Karstas dzirkstis šķiļas tecilā!
Pareizi, dēls!
Uzrunas funkcija teikumā dažkārt saskaras ar teikuma locekļa funkciju. Uzrunai ir dažas tādas gramatiskās pazīmes, kas raksturīgas teikuma loceklim, tāpēc uzrunu varētu vērtēt arī par īpašu teikuma locekli.
Uzrunai ir vairākas gramatiskās pazīmes.
1. Uzrunai ir savs noteikts morfoloģiskais veidojums: tā var būt izteikta ar lietvārdu vai lietvārda nozīmē lietotu citas vārdu šķiras vārdu, vai arī ar vārdu savienojumu.
"Labrīt, vecmāmiņ!" Sarkangalvīte teica un nāca iekšā. "Labrīt, meitiņ!" vilks atteica vecmāmiņas balsī un vaidēja.
Tas jādara tev, Laimon, tu esi labākais kāpējs.
"Nē, nē, mīļā," vecmāte teica, "tādas zāles viņam būs par stiprām."
Sarunvalodā ar uzrunas funkciju dažkārt teikumā var būt arī otrās personas vietniekvārda formas.
- Ei tu, puiku liec mierā!
"
Vai tu ar zini, kas tā par vietu, tu?" Kā nu Annele nezinās!Ē - tu! Ko tu brīnies, acis ieplētis, kā jaunus putnēnus uzgājis?
2. Uzruna teikumā vienmēr ir vokatīvā.
Labdien, māt, labdien, Juri!
"
Jā, Andrej, tu taču iekodīsi pie mums vakariņas?" svaine sāka rosīties.Ai, vējš, kas pirmās smaržas guvis sev, Tev seju karsušo un matus skalot ļauju.
3. Uzrunai teikumā ir īpatnēja intonācija - vokatīva intonācija. Uzrunu no pārējiem vārdiem teikumā šķir lielāka vai mazāka pauze, kas rakstos tiek apzīmēta ar pieturzīmēm.
Laiku pa laikam māte iejautājās: "Dēliņ, vai tev nav auksti? ... Bērns, vai tu nesalsti?" un ietīstīja man kājas ciešāk kamanu kažokā.
Es tevi atkal, jūra, ieraudzīju
Un sapratu - nekad tu neatkāpsies.
Pirmkārt, uzruna nosauc vai konkretizē ar vietniekvārdu izteiktu dzīvu būtni, parādību vai priekšmetu.
"Vai tad tu no zirgiem nebīsties, Pastariņ?" veckungs prasīja.
"Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?" - Jancis pētīja.
Vienkopas teikumā uzruna nosauc vai konkretizē to personu vai darītāju, uz ko norāda darbības vārda personas galotne.
Uzmanies, Annele!
"
Marč, dēls, nāc nu tuvāk," dārzniece mīļi teica.
Otrkārt, ar uzrunu var pievērst uzrunātā uzmanību.
"Jā, dēls," tad viņš iesāka, "es ar Lauzēju Jāni kopā pārlaidu savu bērnības un jaunekļa laiku un pat vecumā nevaru viņa aizmirst."
Vasaras ceļiniek, atlaidies zālē un paklausies cīruļu dziesmā un kameņu dūkšanā.
Treškārt, uzrunas funkcija teikumā izpaužas dažādu emocionāli ekspresīvu nozīmju nokrāsu izteikšanā. Šai gadījumā uzruna bieži vien ir savienojumā ar kādu izsauksmes vārdu.
"Muļkīti, ko tu brēc?" Jurītis pārmeta jēriņam.
"Ei, Krišiņ, neguli!" uzsauca zvejas meistars Zivtiņš, un nogurušais puisis atkal atver acis.
"Klau, Janc! mēs jau te varētu uzkurt uguni," Marčs beidzot ieteicās.
Lielāku emocionālu pastiprinājumu var panākt ar uzrunas atkārtojumu.
"Nu, Vanadziņ, manu mazo peļu vanadziņ - ko tu nu būvē?" - viņš apjautājās.
Bērns, bērns, kur tu varēji sev uztaisīt tik dārgu un skaistu kleitu!
Janc, Janc, kā nu tā vari runāt? Vai tad esi jau viņam kaut ko lūdzis?
Ja uz uzrunu teikumā attiecas vēl kādi citi vārdi, kas to raksturo, veidojas uzrunas grupa. Uzrunas grupā uzrunu var tuvāk raksturot viens vai vairāki apzīmētāji.
Sveiki, zaļie lauki, sveikas, puķainās pļavas!
Tad es manīju, ka pavasaris saņem manas rokas un čukst: "Vai tev ir prieks, mans bērns?"
"Mans mīļais, ko tad tu darīji citām svētdienām?" tēvs runāja.
Uzrunas grupa veidojas arī tad, ja uzrunu raksturo pielikums, kam savukārt var būt savi apzīmētāji.
"Karlīn, meit, iztec manā kambarī un ienes viņam krūzīti piena," vecmāmiņa mierīgi saka Karlīnei.
Kaspar, dēliņ, paskrienies un apturi lopiņus!
Nezin vai tikai tas uz labu, Janci, brālīt?
Uzrunai teikumā ir zināmas novietojuma likumības. Uzruna teikumā var būt gan teikuma vai teikuma daļas sākumā, gan beigās, gan arī - starp citiem teikuma vārdiem.
Marta, vai tu dzirdi, fabrikas svilpe pūš. Marta, paklausies.
Nu tu gan melo, skroder, to tu pats esi izdomājis.
Uzrunas novietojums teikumā dažos gadījumos ir saistīts ar teikuma rnodālajiem tipiem. No uzrunas vietas teikumā ir atkarīgs arī tās uzsvars.
1. Jautājuma teikumā uzruna mēdz atrasties gan teikuma sākumā, gan beigās, gan starp citiem teikuma vārdiem.
Ja jautājuma teikumu ievada jautājuma partikula vai citi jautājamie vārdi, tad uzruna atrodas vai nu aiz jautājamā vārda, vai arī tālākā novietojumā.
"
Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?" Jancis pētīja.
Ja uzruna nostājas jautājuma teikuma pirmajā vietā, tad tā ir uzsvērta.
Andri, vai tu vēl redzi skaidri?
Oskar, kur tu gribi iet?
Ješka, kāpēc tu tikai vēl šorīt taisies braukt, kad tev vajadzēja jau vakar?
2. Pamudinājuma teikumā uzruna lielāko tiesu ir aiz darbības vārda pavēles formas: vai nu tieši blakus, vai arī šķirti.
Nāc līdz, Annele, iesim pie tēva.
Atnes, Ilzīt, man lāpstu!
Jurīt, atnes man krēslu!
3. Ja teikumu ievada izsauksmes vārds, kāda partikula vai vesels izsaukuma teiciens, tad uzruna parasti atrodas aiz izsauksmes vārda, partikulas vai teiciena.
Klau, Marč! celies!
Kāds man prieks, Marč, ka tu atnāci: es tevi jau visu dienu gaidīju.
Ja uzruna ievada teikumu, tad tā neatkarīgi no teikuma modālā tipa iegūst īpašu uzsvaru.
Marč, iesim mājās! Zivis tikpat vairs nekožas.
"
Skals dzisīs," viņš sacīja ... "Ilz, iespraud viņu stiprāk!"Dēliņ, vai tev nav auksti?
"Māt," puika pēc brīža jautāja, "kas man apmāna acis, kad es skatos uz jūru?"
Būdama blakus personas vietniekvārdam vai pielikumam, parasti uzruna ar to uzsvara ziņā it kā apvienojas.
Tevi, puisīt, tur pa mājām ļaudis meklē, un tu te sēdi un raudi.
"
Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?", Jancis pētīja."Marč, dēls, nāc nu tuvāk!" dārzniece mīļi teica.
Uzruna teikumā uzrunājamai dzīvai būtnei vai kādai parādībai var piešķirt dažādas emocionāli ekspresīvas nozīmju nokrāsas. Dažādas nozīmju nokrāsas, ko uzrunā var piešķirt kādai personai vai parādībai, daļēji var būt atkarīgas no uzrunas leksiskās nozīmes. Piemēram, ja par uzrunu ir lietvārda pamazinājuma forma, tad uzruna var uzrunājamai būtnei vai parādībai piešķirt īpašu mīļuma vai citas emocionālas nozīmes nokrāsu:
Ar ko tu, Anniņ, spēlēsies, kad es nebūšu?
Arī uzrunas intonācija palīdz izteikt kādas emocionālas nokrāsas pastiprinājumu:
1. Ar uzrunu var izteikt mīļuma vai draudzīguma nozīmi.
Kam tad tu, dēliņ, viņu tā.
"
Nu, kā klājas, māmiņ?" - "Tāpat, meitiņ, kā visu dienu.""
Nu, kur tad tu, Marč, tik vēlu?" dārznieks teica.Iznāk saimnieks, Pēteris Grants, pīpi zobos un saka uz mani: "Jāni, nāc nu vakariņās!"
2. Uzruna kādam teikumam var piešķirt patosa nokrāsu.
Vai tu tā biji,
Tu, ak Visudaiļā?
3. Uzruna var izteikt kādas personas vai parādības raksturojumu.
"Nāc nu šurp, spītniek!" viņš sniedza Oskaram roku.
Vai tu, balamute, sevi nevarētu pievaldīt!
Pasaki tu man, zvērs no cilvēka, kāpēc tu to manu Ješku grāvī iegrūdi?
Teikumā dažkārt ir grūti nošķirt, vai attiecīgais vārds ir uzruna vai pielikums. No vienas puses, uzrunai ir vēl kas kopīgs ar iespraudumu, bet, no otras puses, tai jau ir arī pastāvīga teikuma locekļa iezīmes.
Ar pielikumu uzruna var robežoties tad, ja uzruna nosauc to dzīvo būtni vai parādību, uz kuru norāda attiecīgā personas vietniekvārda forma. Lielāko tiesu ar pielikumu robežojas uzruna, kas ir izteikta ar tādu lietvārdu, kuram nav atšķirīgas vokatīva formas. Šādos gadījumos personas vietniekvārda forma saskaņojas locījumā un skaitlī ar attiecīgo lietvārdu.
Tu, mana saule, dodi
Man spēku, dzīvību
Un nebeidzamu atver
Man gaismas avotu.
Šai piemērā grūti precizēt uzrunas un pielikuma robežu. Te dažkārt var palīdzēt vārdu kārta. Minētajā piemērā vietniekvārda tu paskaidrojums resp. apzīmējums mana saule, atrazdamies aiz sava paskaidrojamā vārda tu, vairāk ir ar pielikuma, nevis ar uzrunas funkciju.
Turpretī, ja minētais paskaidrojums teikumā atrastos pirms savas konkretizējamās vietniekvārda formas, tad vārds saule vairāk būtu ar uzrunas, nevis ar pielikuma funkciju:
Mana saule, tu dod man spēku.
Šādā pozīcijā vārds saule teikumā ne tikai paskaidro attiecīgo personas vietniekvārda formu, bet arī nosauc ar personas vietniekvārdu izteikto parādību.
Ja uzruna izteikta ar lietvārdu, kam vokatīva forma atšķiras no nominatīva formas, tā nerobežojas ar pielikumu:
Bet vai tu, Marč, nevienam nestāstīsi?
Pēc kāda laiciņa brālis atkal iejautājās: "Vai tu, draudziņ, ko dzirdi?"