1. Vai nu laiks skrien ātri, vai vēstules ceļo lēni, bet pie mums te, kalnos, jau ir saplaukušas sīkās kalnu puķītes.
(Vai nu - vai, bet)
2. Mīļā Ida, vientulība, manuprāt, nevairojas, vairojoties cilvēku skaitam, bet gan tā ceļas, krīt, sabiezē un izretinās kā migla ap kalniem.
(bet gan)
3. Es sēžu nelielā istabā, cītīgi darbodamās ap savu akmeņu kolekciju, tāpēc tava vēstule par brīnišķīgajiem tulpju laukiem manās ausīs skan kā no tālienes.
( - )
4. Mēs esam izgudrojušas rotaļu, un tajā viss - akmeņi, ziedi, zāle - ne vien iegūst dzīvību, bet viņi visi arī sarunājas ar mums kā līdzīgs ar līdzīgu.
( un, ne vien - bet arī )
5. Es runāju tikai vējainā laikā, turpretī bez vēja ( varbūt tev tas liksies dīvaini ) es esmu mēma kā zivs.
( turpretī )
6. Man ir skursteņa stāsts, arī tas radās vējainā dienā, un arī ar to es sarunājos, raugoties dūmu rotaļā.
( - , un)
7. Akmeņi ar kukaiņu un augu nospiedumiem ir ne tikai seni, bet tajos ir ierakstītas mūžīgas, akmenim vien zināmas gudrības.
(ne tikai - bet)
8. Savos neskaitāmajos ceļojumos, vācot akmeņu kolekcijas, spēlējot savas dīvainās rotaļas, esmu centusies vairīties no vientulības, tomēr nekur neesmu jutusies īsti laimīga kā tas valdnieks, rasas ēdājs, tavā stāstā.
( tomēr )
( Pēc N. Ikstenas.)