Pavasarī ābeles trakoja ziedēšanas ekstāzē, bet tagad skumji izrādās, ka visa var būt par daudz - pat skaistuma.

Tagad, rudenī, āboli, spoži kā debesu spīdekļi, uzlūko visus garāmgājējus līdzošām acīm; arī es, garām ejot, nejauši uzmetu paviršu skatienu, it kā atvainodamās par kaut ko. Droši vien viņi jūtas vientuļi tur, ārā, jūtot ziemas elpu, bet vai es viņiem varu kaut kā palīdzēt? Protams, nekā.

Es sēžu aiz rūts, un viņi tur, laukā, liegas rītsvīdas apstaroti, ir tik skaisti, un varbūt viņu galvenais skaistums ir nolemtībā?

Laiku pa laikam dārzā kaut kas nobūkšķ, viņi krīt bez vajadzības - nevienam un nekam, un šī vientuļā krišana man liekas it kā asara.

Manā acu priekšā no zara atdalās un krīt kārtējais auglis. Vai viņam ir vai nav kāda vēlēšanās?

Un es ceļos, un es eju un paņemu ābolu tas ir tik rasains un vēss.

Dārzā klusi un padevīgi mirst rasa, iesūkdamās zemē, un nevienam nav tās žēl. Kāpēc man gribētos būt ābolam, nevis rasai, un, zemē krītot, vēlēties lai kāds uzzina par manu esamību.