1. Kad saule riet (Laika apst. pt.), kas dienām šām dod gaismu (Apz. pt.),

2. Pār purvu, no kura bēg cilvēks (Apz. pt.), kur reti kad iemaldās vilks ( Apz. pt.),

šai naktī liels putenis griežas.

3. Un nokrīt zvaigznes uz ceļiem un lūdzas, lai pastāsta ceļmallapu (Nolūka apst. pt.).

4. Sirds dobji pa krūtīm sitas

kā putns, kam izejas nav. (Apz. pt.)

5. Izbēg no nelaimes tie, kuri pastāv (Teik. pr. pt.),

un pastāvēt beidz tie, kas bēg (Teik. pr. pt.).

6. Mēs esam tie, kas sējam (Izteic. pt.)

caurvējam, caurvējam.

Mēs esam tie, kas bez pļaujas (Izteicēja pt.),

bez pļaujas sējām.

7. Ja pietrūks smagajai pierei

tavu bijīgo plaukstu (Nosacījuma apst. pt.),

tad atliek man lūkoties tautā

ar skatu aklu un aukstu.

8. Tā iela, kas nerimus aiz loga šalc un šalc (Apz. pt.),

Tik pierasta, ka nejūt dienu gaitā (Mēra apst. pt.).

9. Mēs pārnāksim, kad, siltām dziesmām tīta,

jau dzimtā zeme jauna atzalgos (Laika apst. pt.).

10. Tik svinīgi snieg piemiņa,

ka it neviens vairs nemirst (Mēra apst. pt.),

Tik apklājas ar puteni