Viņam bija daudz vārdu - zilonis, fīls, arba - , jo viņš bija šo bezgalīgo mežu kungs un valdnieks. Viņš bija dižākais no visiem, kas staigāja, lēca un rāpoja pa šiem zaļajiem pakalniem.

Arī pašreiz pret mežu spilgto zaļumu viņš slējās kā tumšpelēka klints augstāk par visu, kas pletās visapkārt, nesalīdzināmi augstāk par cilvēku, kas stāvēja tur, lejā, un raudzījās uz viņu neslēptā pārākumā. Un tomēr viņam, valdniekam un kungam, vajadzēja mirt, kaut gan varenā sirds pa dzīslām dzina trauksmainās, karstās asinis un varenie muskuļi zem raupjās ādas joprojām bija cieti un blīvi. Un tikai no pleca, kur bija iedūries itin kā ērkšķis, pa nerviem vibrēdamas, skrēja tirpinošas strāvas, sasaistot un sapinot milzīgo ķermeni, it kā viņš būtu iekļuvis kaut kādā milzīgā tīklā.

Viņš neko nebija nodarījis cilvēkam, kurš lūkojās uz viņu un kura varā viņš atradās; viņš nebija taurējis kā mežrags, izaicinot to uz kauju, viņš pat nebija to skāris ar snuķa galu, cenzdamies to aizvainot; Viņš, zilonis - fīls, arba - bija izturējies kā vīram pienākas un tikai cilvēks uzbruka iztālēm un nodevīgi un nu gaidīja viņa nāvi.