Kādā ciemā, kas ne ar ko īpaši neizcēlās uz šīs pasaules, dzīvoja Jukums - vienīgais dēls saviem vecākiem. Viņš bija izstīdzējis kā apinis, kuram neļautu skaisti vīties, bet izstieptu taisnu. Māte vairs nepūlējās šūdināt jaunu kārtu - nebija tak vērts - , un tā nu garais šķeists staigāja - svārku piedurknes līdz elkoņiem, ūzu gali līdz ceļiem. Jukums nekad netika iekšā būdā, neapsitis galvu pret durvju malu.

Putru ēzdams, tēvs nekad nenoturējās, dusmās nenolamājis dēlu par lamzaku. Citiem ciemniekiem dēli kā dēli, šis, kartupeļus stādot, iestieg līdz ceļiem vagā, un nu jājūdz bullis, lai tas atspēries velk muļļu ārā. Sienu gubojot, sakrauj kaudzi vai līdz debesīm, ka jākāpj kauč ar Pēteri runāties. Tēvs žēli nopūtās putrā un, sizdams ar karoti galdā, zvērēja atrast miesīgajam lamzakam piemērotu darbu.

Jukums raudzījās sviestactiņā putras vidū - kam viņam tik ļauns liktenis? - , un liela asara iepilēja sviestactiņā un sāka tur spīdināties. Apņēmis bļodu ar savām lielajām rokām un pievilcis to sev klāt, viņš ilgi vērās sviestactiņā, līdz tā viņam likās kā pati saule, bet asara tajā - kā ezers.

Reiz, pavasara launagā, tēvs trieca savu fiskaru pret galdu tā, it kā nevis Jukums, bet galds būtu tas ienaidnieks. Jā, šis nu esot izdomājis: Jukumam būšot darbs - tīruma vidū putnus baidēt. Uzzinot, ka putni jābiedē tikai pa dienu, Jukumam prieks ielija sirdī - putni nu jau tie paši cilvēki vien ir.

(N. Ikstena.)