Vēl pusmiegā roka nejauši nospiež radio pogu, un no sapņa dzīlēm kā no ūdens dzelmes mūzika mani uznes nomoda mirdzošajā virspusē; apkārt man sāk laidelēties Mocarta gars. Es nezinu, vai tas uz labu vai ļaunu, un vai tas vispār kaut ko nozīmē. Bet viņš laidelējas istabas pustumsā, spārniem tik tikko klusi šalcot, brīžiem tik tuvu, ka varētu aiz tiem satvert. Bet ko es iesāktu, viņu satvērusi? Un es ļauju, lai viņa dvēsele brīvi lidinās pa istabu. Dvēseles ir tik trauslas, ka saujā nobirst sudraba vizma, un tik maiga, ka viegli sašķīst un sašķaidītas šļakst zem kājām, radot iespaidu, ka tie ir dubļi.

Mēs, kas vēl esam vai kādreiz esam bijuši dzīvi, pieskaramies cits citam ne tikai ar pirkstu galiem un lūpām, bet arī ar gaismu un skumjām.

Mēs, kas tik karsti vēlamies, lai mums pieskaras, reizē esam neaizsargāti pret pieskārieniem, jo dažreiz - jūs taču arī esat to jutuši - tie var būt - ai, cik sāpīgi!

Vai mums pieder citu cilvēku pieskārieni, vai arī tie kā krītošas lapas, no koka atrāvušās, nepieder nevienam?