1. Kad beidzot O. Vācieša atvilknes ir iztukšotas un redzami ir dzejas kalni, ko viņš savā ne sevišķi garajā mūžā sastrādājis, gribot negribot ir jādomā, kā tie tapuši.
(Z. Skujiņš.)
2. Un tad es redzu kovārņiem līdzīgus dzejas tēlu barus, kas bez mitas un apstājas riņķo virs dzejnieka galvas un pavēl caur smadzenēm, sirdi un nerviem izlaist tos uz papīra.
(Z. Skujiņš.)
3. Es zinu, ka māju var debesīs celt un ilgi un sāpīgi mūrēt; tā māja, kas debesīs celta, nav nekas cits - ne mans gods, ne mans zelts - , bet dikti šaubīga māja.
(M. Asare.)
4. Kad iestājas tumsa, es eju gar jūru un jūtu, ka no tās nāk labi samanāms siltums.
(I. Ziedonis.)
5. Vēl vējš, vēl miegs, vēl rāms "ku - kū",
Vēl domāt to, cik gaisma sāpes nenodara,
cik atbalss nejautā, cik neatgriežas.
(M. Asare.)
6. Pēkšņi tu ieraugi brīnumu gaitu -
atdodas parādi, dzēšas rēķini vecie,
nepasacītie paldies sameklē labos ļaudis
un viss savā vietā noliekas pats,
ja vien nodevis neesi šajā bargajā ziemā
to, ko sirds tev piesauc, bet nesaredz acs.
(A. Līce.)
7. Nevajag vārdus pasaulē laist -
Ieklausieties, cik klusums ir skaists!
(Ā. Elksne.)
8. Es nezinu nevienu dzejoļa krājumu, ko būtu sarakstījis kāds svētais, (jums dīvains šķitīs mans apgalvojums), arī tā saucamie "normālie" cilvēki dzejoļus neraksta, paldies viņiem par to!