Man šķiet: vārds sirdsapziņa latviešu valodā ir ļoti izteiksmīgi; tas runā pats par sevi.
(Z.Mauriņa.)
Gribi dalīties tuvu cilvēku priekšā - (:) esi dzirdīgs, un, (-) galvenais, (-) esi brīvs no nenovīdības!
(Z.Mauriņa.)
Jaunatne nav pērkama, un tai ir ļoti vērīgs skats; tā turas kopā, izveidodama nepārraujamu fronti pret pieaugušajiem.
(Ē.M.Remarks.) Kas paliek pāri - dziļas alkas pēc tā,Kas tavai dvēselei rads.
(V. Grēviņš.)
Kājas man slīd
tā kā nekaltam zirgam uz ledus.
(Zelta zirgs acīmredzot bij kalts.)
(M. Zālīte.)
Saspārnojos uz varoņdarbu: kājām uz Ķegumu!
Beidzot uz šosejas piestāj nīgrs čalītis izbalojušā, vējjakā un nodrāztā ŅIVĀ. Un laižam ... Urā! Tāda ir dzīve! Es gan nevarētu noprecizēt - kāda. (Vai "dzīve" jāraksta ar lielo vai mazo burtu?)
(R. Ezera.)
Kublā rūgst alus, salds
tā kā dvēselē smēldze,
rūgušpiens toverī taisās uz sieru,
un vakar es biju jūrā pēc plekstēm.
(Līdzena jūra kā galds.
Dieva galds, pārklāts ar galdautu zilu.)
Vienuvārd - Jāņi pie durvīm.
Domāju - jānones mācītājam
pāris lestītes, tikko žāvētas, siltas.
Tak jau kaimiņš un Jāņi, un
man tik labs prāts.
Macītājs savilka muti:
Jāņi ir pagānu svētki.
Jutu - gadsimti atpakaļ slīd
gluži kā konveijers vecajā konservu cehā.
(M. Zālīte.)
Sirmais virsdiriģents Haralds Mednis universitātes aulā orim skaidroja: nu šī dziesma būtu jāskandina savādāk, īpaši uzsverot jautājumu "Kur palika sirmie dievi, brīvie tautas dēliņi?" Jā, kur tad viņi palika? Kur?...
Mani (to es par sevi) pēdējie dziesmu svētki kā koristam aizbalsojās Daugavpilī 1941. gada 16. jūnijā.
(A. Skalbe.)