Laimas māte, pa pasauli staigādama, iegriezās vēlā ziemas vakarā vientuļā mājiņā sasildīties. Prom ejot, tā pasauca saimnieci: " Par to, ka mani sasildīji, vēlies trīs labas lietas!"

"Kaut tur, krāsns augšā, desa ceptu!" saimniece tūliņ ātrumā ieteicās. Un acumirklī cepa arī, ka čurkstēja vien. Bet, saimnieks pieskrēja klāt: "Ak tu vientiese, kaut desas līkums tev labāk pie deguna pakārtos. Vai nevarēji vēlēties naudu, bagātību?" Bet acumirklī tas, ko saimnieks bija teicis, piepildījās. Desas līkums tiešām karājās sievai pie deguna un nebija atņemams.

Tagad vīrs sabijās un lūdza Laimas māti, lai atņemot sievai līkumu pie deguna. Laimes māte atņēma un aiziedama sacīja:" Jūs neesat pirmie, kas vieglprātībā manas dāvanas izšķērduši. Trīs lietas jums devu; trīs saņēmāt atpakaļ. Ardievu!"