Ir zināms, ka okeānos pagaidām maz noskaidrotos apstākļos rodas milzīgi viļņi cunami, kas drāžas uz priekšu, netaupot ceļā neko. Arī literatūrā laiku pa laikam rodas viļņi, kas rauj uz priekšu ar stihijas spēku. Gan mazas laiviņas, gan lieli kuģi pēkšņi it kā nonāk augstākas varas tvērienā. Sāk figurēt mīti par negrozāmo patiesību, gudrības kvintesenci, jaunrades vienīgo iespēju utt. Bet nāk jauni viļņojumi, un par iepriekšējām patiesībām literārajos krastos stāsta vraki un drazas.
Jautājums, manuprāt, jāizšķir katram pašam duelī ar sirdsapziņu: pret ko es savu mūžu gribu apmainīt? Ko es uzskatu par augstāko vērtību? Kam - pēc manas saprašanas - vērtība maza?
Ja cilvēkam tiesības lemt par savu dzīvi (pat pašnāvību), viņam tāpat ir tiesības izlemt, kādos darbos sevi pārvērst.
Ko nozīmē - kalpot? Būt noderīgam? Vai es gribu būt noderīgs savai zemei, savai tautai, savai valstij? Un, ja es nebūšu noderīgs, kam es būšu vajadzīgs? Kārtējai - šoreiz nekalpošanas - modei? Svarīgāks par jautājumu ,,kalpot" vai ,,nekalpot" ir jautājums, ,,kam un kāpēc kalpot" vai ,,kam un kāpēc nekalpot".
Man neviens nevarēs iestāstīt, ka Skalbe ir slikts dzejnieks, jo kalpojis, rakstīdams ,,mūžam zili ir Latvijas kalni". Tāpat mani neviens nepārliecinās, ka Baumaņu Kārlis zaudējis vērtību, jo kalpojis, dodams vārdus tautas lūgšanai ,,Dievs, svētī Latviju!"