Z. Skujiņš "Ko nozīmē kalpot?"
Dzīve ir nemitīgs maiņas tirgus. Mūžs iegūst jēgu, ja savas minūtes, stundas un dienas pacenšamies izmainīt pret vairāk vai mazāk nozīmīgiem darbiem. Tas attiecas uz ikvienu, arī rakstnieku: šo stundu es neesmu zaudējis, tā apmainīta pret labu teikumu, šo mēnesi neesmu paspēlējis, tas pārvērsts romāna nodaļā. Rakstniekam aizejot, viņa mūžs paliek grāmatu plauktā.
Traģiski, ja par rakstnieku iznāk teikt: tas, ko viņš atstājis, nav viņš pats. Viņš paļāvās modei, viņš izlikās.
Protams, katrs iet to ceļu, ko pats izvēlas. Katrs pļauj, ko sējis. Linards Laicens sāka kā ugunīgs neatkarības cīnītājs un beidza kā kareivīgs internacionālists. Akuraters - tieši otrādi - iesāka kā revolucionārs, bet mūžu piepildīja, daudzinot savu tautu un savu zemi.
Kopš pastāv literatūra, krustojušās un sadūrušās dažādas strāvas, radot cīniņus un spriedzi: romantiķi un kareivīgie naturālisti, nacionālisti un kosmopolītiskie humānisti, tradicionālisti un avangardisti utt., u. t. jpr. Vieni aicinājuši uz koncentrēšanos savpatībā, otri - ieplūšanu kopībā.
Mūsu rīcībā ir bagātīga pieredze, būtu neprāts neizdarīt secinājumus. Arī strīdā par rakstnieka kalpošanas jēgu, kas pašlaik uzmutuļojis latviešu sabiedrībā dažādās zemēs. Ieskatīsimies taču Jansona - Brauna diskusijā ar Blaumani vai Edvarta Virzas strīdā ar Zentu Mauriņu un Rihardu Rudzīti.