1. Un ar trīsdesmit vaimanām, sešdesmit nopūtām un simt divdesmit lāstiem un nolādējumiem par to, kas viņu novedis šādā stāvoklī, Sančo cēlās augšā, bet palika pusceļā stāvam, nespēdams izstiepties taisns; ar pūlēm viņš uzmauca apaušus ēzelim, kas šajās dienās, brīvībā ticis, bija galīgi izlaidies, un pēc tam piecēla Rosinanti, kas, ja vien spētu runāt, ar savām žēlabām noteikti būtu pārspējis Sančo un donu Kihotu - savu kungu.

Vienlīdzīgi teikuma locekļi, divdabja teicieni, savrupināts pielikums.

2. Īsi sakot, Sančo novietoja donu Kihotu uz ēzeļa, Rosinanti piesēja tam pie astes, un pats, vezdams ēzeli pavadā, palēnām sāka virzīties uz to pusi, kur, pēc viņa domām, vajadzēja būt lielceļam.

Iespraudumi, divdabja teiciens.

3. Daba ir tik milzīga un debess velve tai pāri bezgalīga, ka cilvēks nomirtu, klusuma izbiedēts, jo visdažādākās skaņas - lopu un putnu kliedzieni, zāļu un koku nopūtas, un ūdeņu balsis - tik dzidras un skanīgas - viņam, zemkopim, nenāktu palīgā.

Divdabja teiciens, vienlīdzīgi teikuma locekļi aiz vispārinošā vārda, savrupināti vienlīdzīgi apzīmētāji un savrupināts pielikums.

4. Vasara nav gara, un tāpēc kļavas lapas, kas katra ir kā plauksta, dzīves līnijām caurausta, tai ļaujas bez kādas aiztures, lai laikus pamātu baltam padebesim, pāri lidojošai vārnai, māmuļai tur, sētas celiņā, jo, lūk, drīz jau rudens, gribēdams pārspēt saulrieta krāsas, paņem lapu zaļošanas prieku.

Savrupināta apzīmētāja grupa, savrupināta apstākļa grupa, izsauksmes vārds, divdabja teiciens.