Vineta Ernstsone

Deviņdesmito gadu latviešu sarunvalodā vērojamas kvalitatīvas un kvantitatīvas izmaiņas. Sarunvaloda lingvistisko kontaktu ietekmē un sabiedrisko pārmaiņu rezultātā kļuvusi visai mobila. Austrumu un Rietumu ietekmju rezultātā notiek dinamiski lingvistiski un ekstralingvistiski procesi. Latviešu sarunvalodas funkcionēšanu starp dažādiem tās lietotāju slāņiem un grupām nosaka ne tikai iekšējās valodas likumsakarības, bet, lielākā vai mazākā mērā, arī ārējie faktori. To iedarbības uz valodas procesiem un attieksmēm izpēte ir viens no mūsdienu latviešu sociolingvistikas aktuālākajiem uzdevumiem.

90. gadiem raksturīgs plašs sarunvalodas lietojums visās dzīves sfērās, sākot ar maziem pāris gadus jauniem mazuļiem un beidzot ar vecvecmāmiņu. Sākot ar deputātu un beidzot ar klaidoni, ielas puiku vai kabatzagli. Tik plašs ir lietotāju spektrs sarunvalodas vārdiem, izteicieniem un sintaktiskajām konstrukcijām. Paplašinājies ne vien sarunvalodas lietotāju loks, bet arī sfēras, kurās to lieto.

Šis laiks ir radījis izmaiņas ne tikai katra cilvēka dzīvē, bet arī viņa pasaules uztverē, domāšanā un valodā. Arī sarunvaloda reaģē uz visiem notikumiem politikā, uz visām pārmaiņām ekonomikā un kultūras dzīvē. Pēdējo desmit gadu sabiedriski politiskās un ekonomiskās pārmaiņas visspilgtāk izpaužas tās leksikā. Latvija ir kļuvusi par neatkarīgu patstāvīgu valsti ar savu valsts valodu, kura atzīta par vienīgo oficiālo valstī, tātad, salīdzinot ar iepriekšējo gadu desmitu, paplašinājies to sfēru loks, kurā tiek lietota latviešu valoda. Tā vairs nav tikai ģimene, šauri sadzīviskās komunikācijas sfēras, bet arī televīzija, prese, radio un dažāda veida reklāma. Arī daudzas ārzemju filmas un citi raidījumi tiek tulkoti latviešu valodā. Tā kā filmās varoņi runā sarunvalodā, tad arī tulkotājiem jāmeklē atbilstoši vārdi latviešu leksikas krājumā. Avīzēs vai žurnālos, it īpaši intervijās vai jaunākai paaudzei domātos izdevumos, tēlainības un ekspresijas nolūkā tiek lietota aktuālā sarunvalodas leksika un izteicieni, kas raksturīga tieši 90. gadu ikdienas runai. Masu mediji, atsaucoties uz aktualitātēm mūsu dzīvē, lieto sabiedrībā ierastos un bieži vien nesen radušos vārdus un izteicienus. Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, piemēram, ar 80. gadiem, var teikt, ka sarunvaloda ir iekarojusi plašākas lietojuma sfēras, likumsakarīgi ir palielinājies arī sarunvalodas lietošanas biežums. Pārmaiņas ir skārušas ne tikai sarunvalodas lietojuma intensitāti, bet arī leksiskās sistēmas maiņas tempus.

Leksika, kā zināms, ir pati kustīgākā jebkuras valodas daļa, jo tieši tajā visvairāk ir jūtama ekstralingvistisko faktoru, respektīvi, to izmaiņu, kas notiek valodas lietotāju dzīvē, ietekme. Pēdējos gados Latvijā mēs novērojam daudzas pārmaiņas kā zinātnē un tehnikā, sadzīvē, tā arī sabiedriskajā dzīvē (politikā, ekonomikā un kultūrā). Tas viss, bez šaubām, atspoguļojas latviešu valodā: rodas milzīgs skaits neoloģismu, veidojas jaunas nozīmes jau pazīstamiem vārdiem, bet daļa novecojušo vārdu tiek pārsemantizēti.

KĀ ŠOBRĪD MAINĀS SARUNVALODAS LEKSIKA?

Notiek intensīva jaunu vārdu veidošanās pēc produktīviem sarunvalodas vārddarināšanas modeļiem, piemēram, ar dažādu sufiksu palīdzību. Vārdu krājumā parādījušies daudz vārdu, kuri apzīmē cilvēkus pēc to dzīvesvietas, profesijas, piederības pie kādas grupas un tā joprojām: datoršķiks 'datorspeciālists'; ādainis, biezais 'bagātnieks', mobiļņiks 'cilvēks ar mobilo telefonu, respektīvi, diezgan pārticis cilvēks'. Sarunvalodā ienāk jauni vārdi, kas apzīmē konkrētus priekšmetus: vizitka, reitūži, kompis, faksis, peidžers, baksi. Veidojas virkne jaunu atvasinājumu - īpašības vārdu, apstākļa vārdu un lietvārdu: superīgi, kruto, stilīgi, sočno, besīgs, sūnains, čokāls, coins, spics. Veidojas jauni vārdi vai agrāko vārdu jaunas nozīmes, kas atspoguļo jaunas parādības un jaunas idejas, piemēram, prihvatizācija.

Pēdējā desmitgadē latviešu sarunvaloda papildinājusies ar jauniem aizguvumiem. Pastāvīgi izmainās cilvēku sadzīve, tāpēc latviešu valodas lietotāju mutiskajā un rakstu valodā parādās tādi citvalodu izcelsmes vārdi kā: bīčs, čeindžs, čoklits, dānsings, pārtija, tusiņš, holidejs, džumpot, fjūčers, krutka.

Vispārīgajā valodas apritē atgriežas vēsturiskie ģeogrāfiskie nosaukumi: ielām tiek atdoti atpakaļ to agrākie nosaukumi, no valodas izzuduši nosaukumi ar padomju laikmeta partijas vadoņu un vadītāju vārdiem, arī no sarunvalodas pazūd padomju laikam raksturīgos sabiedriskos objektus apzīmējošie vārdi, tie ieiet sarunvalodas vēsturē: Voldiņš, Brežņevmāja, Norba Alfredovna. Tos nomaina citi vārdi, kas saistīti ar pārmaiņām vidē un laikā: Čakmarijas iela, Kurdaine 'bēgļu nometne Olainē'.

Viens no sarunvalodas attīstības un pārmaiņu procesiem, kas saistīts ar straujajām ekonomiskajām pārmainām, ir vārdu pāriešana no aktīvās leksikas uz pasīvo (un nereti no pasīvās uz aktīvo), kā arī žargonisko elementu aizgūšana sarunvalodā. Žargoniskā leksika, zaudējot savu profesionālo un slēpto, nesaprotamo raksturu, kļūst par emocionālās ekspresijas, kā arī par nominācijas līdzekli. Pietuvinoties sarunvalodai, žargonismi un profesionālismi kļūst par tēlaina, eifēmiska, ironiska vārdlietojuma līdzekli ikdienas saziņas sfērā. Žargonismi ir kustīga valodas daļa, kas hipertrofēti izvirzīta priekšplānā un kas aktīvi attīstās, tā ir savdabīga sarunvalodas virtuve, var pat teikt, ka žargoniskā leksika ir atsevišķu sarunvalodas jauno potencionālo vārdu priekšvēstnesis. Piemēram, tādi vārdi kā forši, feini, kolosāli, 'ļoti' nozīmē lietotie vārdi: briesmīgi, šausmīgi, baigi ir žargonismi, kas aktīvi tiek lietoti sarunvalodā un praktiski jau veic sarunvalodas leksikas funkcijas. Par žargoniem tie nebūtu nosaucami. Tādējādi izvirzās nepieciešamība ne tikai fiksēt šādus vārdus un to lietojuma specifiku, bet arī apzīmēt vārdnīcās ar noteiktu atzīmi. Iespējams, ka arī latviešu leksikogrāfijā lietderīgs būtu termins slengs, jo pāreja no šaurāka profesionāla vai sociāla lietotāju loka uz kopējo sarunvalodu mūsu dienās notiek ļoti strauji, bieži vien šie vārdi netiek uztverti kā šauri profesionāli un to žargoniskā cilme netiek apzināta.

Daudzi vārdi valodas apritē ir tikai īsu brīdi, jo reālijas, ko tie apzīmē, ātri kļuvušas neaktuālas vai arī parādības, ko tie nosauc bijušas īslaicīgas. Bieži vārds ienāk no žargoniskajiem slāņiem, jaunatnes slenga, profesionālās leksikas sarunvalodā tāpēc, ka reālajā dzīvē tas nepieciešams, lai apzīmētu kādu jaunu priekšmetu vai parādību, literārā valoda vai terminoloģija nespēj piedāvāt strauju šīs lingvistiskās problēmas atrisinājumu. Rezultātā ienāk šie no valodas kultūras viedokļa nereti nepieņemamie jaunvārdi. Tāpat nevar noliegt radošu meklējumu, tēlainības un ekspresijas lādiņu, kas ir dažos no pēdējā laikā sarunvalodā lietotajiem jaunvārdiem. Atsauces uz kultūras dzīves notikumiem, redzēto un dzirdēto ir vairākos apzīmējumos: fazenda agrākās dāčas vietā pēc seriāla "Verdzene Izaura", ķirzakas smaids kā savdabīgs krutkas paveids pēc tāda paša nosaukuma seriāla. Bieži šādi apzīmējumi radušies valodas spēles nolūkā vai arī paši vārdi der valodas spēlei, ironijai un pat satīrai: dirsidenti - disidenti, finieri - pionieri, akamēdija - akadēmija, podokoņņiks - podpolkovņiks.

Ļoti plaši tiek izmantots nominācijas paņēmiens, kādu parādību vai reāliju apzīmējot pēc kāda ar to saistīta cilvēka uzvārda. Jau agrāk tas bija izplatīts jaunu vārdu veidošanas paņēmiens, 90. gados tas ir ne mazāk produktīvs.

Mūsu vecmāmiņas un māmiņas dzīvodamas tagad tā dēvētājos krievu laikos vai padomijā allaž atcerējās, cik laba dzīve bija Ulmaņlaikos, ko tagad mēs saucam par Pirmā Ulmaņa jeb pirmajiem Ulmaņlaikiem, esam paspējuši pārdzīvot Godmaņlaikus un aicinājumu iebūvēt agrāk t.s. buržujkas jeb taupības krāsniņas, bet tagad kāds siltumtīklu parādnieks, kuram ir atslēgta apkure, var sev iemūrēt Godmaņa krāsniņu. Pēc krievu naudas visi baudījām papīrnaudas laika priekus un bēdas, ko tauta dēvēja gan par repsēniem, gan repšikiem un repšukiem. Tagad maksājam ar sančiem, voblām jeb lašiem, kas bagātāks, tam makā govis, ozolīši jeb zaļie vai pat kvarti.

KĀPĒC RODAS JAUNI VĀRDI?

Pirmkārt, tie aizpilda tukšumu, kāds sarunvalodā izjūtams, kad sabiedrības dzīvē ienāk jauna parādība vai sabiedrības apziņā nobriedis jauns jēdziens. Sarunvaloda uzreiz meklē jaunu vārdu, ar ko šo parādību apzīmēt. Visbiežāk rodas jauns vārds. Šāds jaunvārds var būt gan semantiska pārnesuma, morfoloģisku pārmaiņu vai fonētisku pārveidojumu rezultāts, gan arī aizguvums no citas valodas. Šis vārds var atbilst, gan arī neatbilst literārās valodas normām. Tagadējā situācijā, kad mūsu dzīvē ienāk padomju cilvēkam nezināmas lietas, kas citās valstīs ir pierasta ikdienišķība, arī latviešu valodā nepieciešams tās apzīmēt - gan dažādas iekārtas, automobiļus, apģērbu, pārtikas preces, kosmētiku un daudz ko citu. Tā rodas ne tikai jauni vārdi, bet arī literārie vārdi tiek pielāgoti latviešu sarunvalodas vajadzībām. Tradicionāli vārdi tiek saīsināti, fonētiski pārveidoti, pārsemantizēti, vai arī tiek speciāli īpaši muļķīgi etimoloģizēti pēc t.s. tautas etimoloģijas principa.

Sociālekonomisko pārmaiņu dēļ sarunvalodā rodas dažādi ar ekonomiku, uzņēmējdarbību un tirdzniecību saistīti apzīmējumi un profesionālismi, kas ātri iefiltrējas kopējā sarunvalodā un publicistikas valodā: laist burbuļus, būt zem ūdens, būt mīnusā, iziet pa nullēm, spiest uz lēto cenu, melnais bizness jeb pagrīdes bizness, pagrīdes ražojums, jumts piebraucis, rekets brauc virsū, baksi, naļotaiki, snikeri, humpala.

Otrkārt, jauni vārdi sarunvalodā ienāk, nomainīdami jau esošos apzīmējumus.

Šajā gadījumā notiek vienu vārdu izzušana, aktivizējoties citiem, kas ir zūdošajiem sinonīmiski. Notiek jau esošo reāliju pārdēvēšana. Piemēram, reālija, ko literārajā valodā apzīmē ar jēdzienu nauda. Nauda ir bijusi visos laikos, bet reizē ar varas un valsts iekārtas maiņu mainās arī tās nosaukumi gan sarunvalodā, gan literārajā valodā. Ceineris, kvarts, zaļais, sarkanais, sotaks, airis, stabs, tonna, ranti ir naudas zīmju (vai summas) apzīmējumi līdz LR pagaidu naudās zīmju jeb repšuku ieviešanai. Sanči, vobla, lasis, zivs, govs, ozolītis naudas zīmju apzīmējumi 90. gados. Ceineris/cēneris, sotaks, kvarts, stabs, tonna kā naudas summas apzīmējums paliek lingvistiskajā apritē arī šobrīd.

Treškārt, nereti sarunvalodā līdzās jau esošajam apzīmējumam rodas jauns apzīmējums, kas ir homonīmisks, bet apzīmē pavisam citu reāliju - pazīmi, priekšmetu utt. Jaunais vārds ar savu atšķirīgu nozīmi funkcionē blakus agrākajam vārdam. Tā vārdam biezais latviešu sarunvalodā ir trīs nozīmes: senākā - 1. 'muļķis', jaunākās: 2. 'bagātnieks', 3. 'tāds, kas pieder bagātam cilvēkam'.

Šie piemēri liecina, ka pašreizējā posmā latviešu valodas vārdu sastāvs mainās un pakāpeniski papildinās ekstralingvistisko faktoru ietekmē. Latviešu sarunvalodas leksikas attīstībā vērojama ne tikai vārdu sastāva papildināšana ar jauniem vārdiem, bet arī jau esošo leksisko vienību lietojuma izmaiņas. Sarunvalodas aktīvajā vārdu krājumā atgriežas agrāk lietoti vārdi, kas padomju gados tika uzskatīti par historismiem. Atdzimstot kādam jēdzienam, kādai parādībai, īpašībai, atdzimst arī attiecīgais apzīmējums. Sarunvalodā atkal tiek lietots vārds utenis, jo mūsu dzīvē jau kopu 80. gadu beigām ienākusi reālija, ko šis vārds apzīmē un kas līdz šim asociējās tikai ar pēckara laiku. 80. gadu beigās šās reālijas atdzimšanu veicināja preču deficīts, tagad tā pastāv sakarā ar valsts ekonomisko situāciju, kad nevis preču deficīts spiež cilvēkus iegādāties vai pārdot lietotas mantas, bet gan nabadzība un dzīves dārdzība.

Jaunu papildu nozīmi ieguvis vārds mistkastnieks, - ja agrāk ar to apzīmēja tikai pamestus kaķus, tad tagad tas tiek lietots arī, lai apzīmētu cilvēkus, kas pārtiek no tā, ko atrod miskastēs jeb atkritumu tvertnēs. Līdzīgi ir ar padomju laika terminu jeb saīsinājumu bomž kas tagad pārgājis sarunvalodas sfērā, lai apzīmētu bezpajumtniekus un klaidoņus - bomžus. Šis vārds plaši tiek kultivēts televīzijā, presē, arī ikdienas saziņā, runājot par šo sabiedrības viszemāko slāni. Vārds bomzis ir spilgts liecinieks tam, ka sarunvalodā, 90. gados jo īpaši, tiek lietoti dažādas cilmes barbarismi. Demokrātija tos pieļauj lietot arī presē, TV publiskajā runā, vizuālajā informācijā un pat firmu nosaukumos.

Latviešu sarunvalodā vienmēr ir bijuši barbarismi, bet atšķirīgos laika posmos atšķirīga ir bijusi to lietojuma intensitāte - to aktualitāte, lietojuma biežums un izplatība dažādās runas sfērās. Daudzi no šiem barbarismiem nav jauni, bet tos aktualizē pati dzīve: šilte, liste, prove, placis, deķītis, pritons, bišķi, štrunts, havaja. Aizguvumu jomā notiek zināma savstarpēja mierīga līdzās pastāvēšana starp vācu, krievu un pat angļu izcelsmes vārdiem vienas un tās pašas parādības vai priekšmeta apzīmēšanai: štelles - ģēlas - bizness - šeptes - šance; verķis - daikts - drandaļots - hlams; klapatas - ambrāža - šums - hajs - trobelis; zoņeiks - reiširme; pūderēt mozgus - pūderēt smadzenes; kvešns - vopross; šmucspainis - miskaste - musorņiks - musurkaste; babņiks - pleibojs - donžuāns - brunču mednieks.

Latvijas armijā, lai gan valsts valoda ir latviešu, vēl aizvien tiek lietota padomju armijas, tātad krievu, militārā leksika: kaptjorka, ģedovšķina, dembelis, povestka. Interesanti, ka arī pašu aiziešanu armijā jeb iesaukšanu dienestā sauc pa vecam - par iesaukšanu vai iešanu krievos. Tas liecina, ka nereti sarunvalodā apzīmējums zaudē savu sākotnējo saikni un valodā funkcionē kā pastāvīga leksiska vienība.

90-tajiem gadiem raksturīga latviešu valodas kontaktu pārorientācija no Austrumiem, respektīvi no krievu valodas, uz Rietumiem - angļu un arī citām Eiropas valodām - zviedru, franču, vācu un somu. Pēdējā desmitgadē valodu mijiedarbes problēma un tās izpēte ir viena no aktuālākajām sociolingvistikā gan teorētiskā, gan praktiskā aspektā.

Kas nosaka sarunvalodas lietotāju loka paplašināšanos? Šai sakarā vērojamas vairākas sarunvalodas leksikas lietojuma tendences.

Pirmkārt, sarunvalodas un rakstu valodas stilu sajaukums. Dzīvās sarunvalodas ietekmes rezultātā latviešu valodā ienākuši tādi vārdi kā: krosenes, autiņš, rādžiņš, tupeles, švaki, bildes, mālēt, šņores, buktes, šipenes, blice, stučīt, špikot, fenderēt. Sarunvalodas stila vārdi visbiežāk tiek izmantoti periodiskajā presē.

Otrkārt, literārās valodas un žargonu, vienkāršrunas sajaukums. Masu informācijas līdzekļu attīstības rezultātā daži žargonismi, kuru lietojumu agrāk ierobežoja sociālā vide, 90-os gados ātri izplatās un pakāpeniski ieiet literārajā valodā; par vispārlietojamiem kļuvuši vārdi: taukšķis 'tūkstotis', zaļie 'dolāri', skanošais, čungurs, kāposts, piķis 'nauda' u.c. Šie fakti liecina, ka pašreizējā laika posmā turpinās vispusīga latviešu valodas attīstība un latviešu literārā valoda papildinās uz citu valodas apakšsistēmu leksisko vienību rēķina.

Sociālo faktoru ietekmē izmainās daudzu vārdu stilistiskā un emocionāli ekspresīvā nokrāsa. Kā izturēties pret šīm izmaiņām? Vai tas ir normāls valodas attīstības process? Kā zināms padomju gados un iepriekš tika veikta cīņa par tīru latviešu valodu tās normu stabilizācijas nolūkā. Bet pēdējos gados ievērojami pastiprinājusies dzīvās sarunvalodas ietekme uz dažādiem literārās valodas stiliem, kas ļauj runāt par stilu caurspīdīgumu (piemēram, savstarpēja sarunvalodas sadzīviskā un publicistikas oficiālā stila savstarpējā ietekme). Var pat hipotētiski apgalvot, ka stingrās robežas starp literāro valodu un sarunvalodu ir tikai mīts.

Vērojama arī individuāla atkāpšanās no literārās valodas normām dažādu sociālo grupu pārstāvju sarunvalodā, kā arī laikrakstu, žurnālu un daiļliteratūras tekstos. Īpaši tas izpaužas intervijas žanrā un atsevišķu žurnālistu vai izdevumu stilā. Arī publiskajā runā dominē sarunvalodas elementi - īpaši tas, pat ar vienkāršrunas elementiem, bija dzirdams radio SWH programmā Karakums.

Kas veicina latviešu sarunvalodas leksikas maiņas procesus? Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, mūsdienu sabiedriskā dzīve prasa daudzveidīgus domu, jūtu izteiksmes līdzekļus un neparastus jaunu priekšmetu un parādību apzīmējumus. Straujā masu komunikācijas līdzekļu attīstība veicina dažādu stilu sajaukumu. Ir vārdi, kas iziet ārpus sarunvalodas un "iefiltrējas" tādās valodas jomās, kas agrāk tika uzskatītas par literārās valodas lietotājām - presē, TV publiskā runā, radio. Nenoliedzami masu saziņā noris tuvināšanās sarunvalodai, jo tā ir mazāk oficiāla, vairāk saprotama un vienkārša. Tā ir arī interesanta, valodas jaunradi pieļaujoša un līdzekļu izvēlē neierobežota. Sarunvaloda ienāk masu komunikācijā un tur arī paliks. Tādā vai citādā veidā. Sarunvaloda nevar pilnībā izzust no intervijām, no bērnu un jauniešu raidījumiem un izdevumiem, no mākslas filmām un dokumentāliem darbiem. Sarunvaloda nepazudīs arī no reklāmtekstiem, jo reklāmai nepieciešams tās iedarbības spēks.

Otrkārt, valodas lietotājiem ir atšķirīgs kultūras līmenis. Cilvēkiem ar atšķirīgu kultūras un izglītības līmeni savstarpējā saziņā neizbēgama būs savstarpēja ietekme vārdu lietojuma jomā. Tas var radīt stilu sajaukumu. Jāatzīst, ka mūsdienu sabiedrībā ir cilvēki, kas nepārvalda literārās valodas normas, un šis fakts nav jāuzskata par nenormālu. Arī fakts, ka cilvēku vairums pieņem kādu jaunu lingvistisku parādību, uzskatāms par normālu.

Lai arī sarunvaloda, slengs, žargons ir daudz kritizētas un nīdētas lingvistiskās parādības, tās tomēr pastāv joprojām. "Sausais likums" neiedzīvojas arī valodas jomā. Uzskatu, ka nevar kritizēt kādu lingvistisku parādību, kas ir kādu cēloņsakarību virknes gala rezultāts, nenoskaidrojot un neuzrādot pamatcēloni. Šo cēloņu uzrādīšanā paveras plašas pētījumu iespējas ne tikai valodniekiem, bet arī psihologiem, sociologiem, pedagogiem, literātiem, ikvienam, kam rūp latviešu valodas liktenis.

Negribu piekrist, ka viss, kas saistās ar sarunvalodu, būtu slikts, latviešu valodu iznīcinošs un masām pieejamos izdevumos/raidījumos aizliedzams. Nav jārunā par sarunvalodas aizliegšanu vai neaizliegšanu. Var runāt vienīgi par sarunvalodas kvalitāti - kādas kvalitātes sarunvalodu mēs attiecīgā laikā un vietā varam atļauties lietot.

Latviešu sarunvalodas izpētes nepieciešamību 90. gadu vidū nosaka reālā lingvistiskā situācija valstī, kad latviešu valodu pastiprināti apgūst liela daļa šeit dzīvojošo cittautiešu. Pašreizējā laika posmā aktuāla ir jaunu sarunvalodas vērtējuma kritēriju izstrāde. Lai mācītu latviešu sarunvalodu, jānosaka robežas, maksimālais un minimālais leksiskais minimums, kas nepieciešams ikvienam latviešu valodas apguvējam, lai varētu elementāri sazināties latviešu vidū un neizjustu lingvistisko diskomfortu sadzīvē, ikdienas saskarsmē ar latviešiem. Jāizstrādā tādi kritēriji, kas pieļauj arī atsevišķu neliterāru jeb slenga elementu iekļaušanu mācību programmās. Pirmkārt, nekad nevienas valodas runātāji neiztiek bez sarunvalodas ikdienas saskarsmē un, otrkārt, ar jebkuras tautas sarunvalodu saskaras arī ikviens iebraucējs, tādēļ tās apguve ir svarīga. Turklāt skolu jaunatni tādējādi var ieinteresēt apgūt latviešu valodu, mācot atsevišķus latviešu sarunvalodas vārdus un izteicienus. Kā zināms, valodas apguve bez intereses nevar būt īpaši sekmīga. Arī prese, TV un radio raidījumi un pat daiļliteratūra cittautietim nav saprotama, ja viņš ir apguvis tikai kodificētās latviešu literārās valodas normas. Diemžēl arī pašmācības ceļā šī valodas apakšsistēma nav apgūstama, jo pašreizējās latviešu vārdnīcas visai skopi atspoguļo latviešu sarunvalodas leksikas slāni, turklāt, kā zināms, sarunvalodas leksika ir ļoti dinamiska un mainīga.

Mācība par valodas kultūru nevar ierobežoties, apstāties pie nostabilizējušos un tradicionāli nostiprinājušos valodas vienību analīzes. Tai noteikti jābūt vērstai uz jauniem faktiem, kas pastāvīgi rodas komunikācijas procesā. Pievēršanās literārās valodas un sarunvalodas mijiedarbības faktiem ir attaisnojama un likumsakarīga, jo mācība par valodas kultūru izplatās arī tajās lingvistiskās saziņas sfērās, kuras pašlaik vēl nav iekļautas literārās valodas kanonā vai literāro normu sistēmā. Latviešu valodniecībā literārās valodas un neliterāro valodas sfēru mijiedarbības mehānismus nevar uzskatīt par izpētītiem. Interesi šai sakarā var izraisīt ar to saistītā dažādu sociālo dialektu, profesionālās vienkāršrunas, žargonizētās leksikas, jaunatnes slenga utt. elementu aizgūšana sarunvalodā.

Šā ziņojuma ietvaros nav iespējams pilnībā atspoguļot tādu daudzslāņainu parādību kā valodas leksiskā attīstība mūsdienās. Autore vēlējās vien izsekot un uzrādīt galvenās īpatnības un tendences šajā sarežgītajā valodas procesā. Vēl vairāk - minētās parādības raksturīgas ne tikai mūsdienu latviešu valodai, bet vairumam citu valodu - krievu, vācu, franču, pat ķīniešu valodai. Var secināt, ka šā jautājuma izpētē nepieciešama uzmanīga un rūpīga valodnieku un citu ar valodu saistīto profesionāļu pieeja.