Alfrēds Gāters

Visai skopi dainās lietāts līdz šim vēl nenoskaidrotas izcelsmes vārds birīte, kuŗu pagrūti definēt arī nozīmes ziņā. Droši apzināt šo vārdu izdevies tikai pāris dainās:

1) kā mīlināmo apozīciju vārdam aita:

Aita, birīte, vaicuoja,

Kura muna saiminīca?

Tei ir tova saiminīca,

Kur palāka vilnainite.

Tdz 50652, II, Varakļāni

Par reto avotu norādēm autoram jāpateicas Vilmai Greblei un Rasmai Grīslei. V.Greble sniegusi arī rūpīgu izrakstu no Kr.Barona Latvju dainu substantīvu rādītāja. Bez Kr.Barona un H.Visendorfa Latvju dainām (BV), K. Mīlenbacha un J. Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcas (ME) un J.Endzelīna un E.Hauzenbergas Papildinājumiem (EH) izmantots vēl Tautas dziesmu papildinājums Kr.Barona Latvju dainām (Tdz).

2) kā patstāvīgu subjektu.

ME I 297 uzskata apceramo formu par latviešu deminutīvu un atvasina problemātisko pamatformu bire.

Pēc V. Grebles saraksta spriežot, forma bire aitas nozīmē sastopama kādā Latgales dainā, kas iespiesta krājumā Tdz IV (Rīgā 1939), 21l.lpp. Jācer, ka še bire nav valodnieku veidots pozitīvs, bet arī tiešām ir dainā lietāts vārds.

Šķietamās pamatformas atvasināšana no vārda birīte ļauj secināt, ka ME šo vārdu uztvēruši par pašu latviešu autonomu darinājumu, varbūt zemapziņā sajuzdami ne tikai skaņas līdzību, bet arī varbūtējus izcelsmes sakarus ar verba birt vārdu saimi.

Līdzīgu domu, šķiet, risinājusi arī Rasma Grīsle, rakstīdama: "Man pašai šī aitu birīte, birulīte u.c. ir gluži sveši vārdi, un par tiem nemāku teikt nekā droša ...; aitu birīte taču laikam tas pats "aitu bariņš" vien būs (man nāk prātā tamlīdzīgi teicieni kā: Kas te bērnu - vesels birums! Kur tad tie tik daudz te pabiruši!). Grūtāk skaidrojams šķiet tas birītes vai birulītes vārds kā atsevišķas aitas (pozitīvs) apzīmējums. - Ir mājvārds Birulis Jaunvālē u.c."

R. Grīsles šaubas ir visai pamatotas. Birītes resp. birulītes vārda skaidrojumam, izejot no bērt, būtu jābūt īsti dēkainam. Nav arī nemaz droša lieta, ka vuškas bireite Līvānu dainā BV 29066,1 tiešām apzīmē aitu baru. Šī nozīme ["... eine Anzahl (von Schafen), die Herde"] pieņemta pie problemātiskās pamatformas bire ME I 297, izejot no varianta

Aitu bariņš attecēja

Pa Zaļo tīrumiņu;

Atnāk paša ganītāja,

Vilnānītes rakstīdama.

BV 29066 (vieta nezināma).

Preiļu dainas variants ierosina vušku bireiti uztvert par atsevišķa indivīda apzīmējumu:

Vušku berītis puortecēja

Pār kalniņu sprindžēdam;

Vušku gana pakaļ skrēja

Ar adekļu vuocelīti.

Tdz 506521, II.

Ar citu sufiksu pagarināts tās pašas saknes vārds taču šķietas esam biritiņa, par kuŗu ME I 298 saka, ka tas nozīmējot "eine Gottheit, die Beschiitzerin der Schafe".

Vērojam, ka samērā retā vārda formas un nozīmes veidojumā ir visai liels sajukums, kas diez vai būtu, ja vārdam būtu tuvi radu un nozīmes sakari ar kādu labi pazīstamu autonomu vārdu. Šāds sajukums nereti vērojams pie brīvas asociācijas skaidrojuma vārdiem (Volksetymologien), tā ka rodas pamatotas šaubas, vai arī augšā minētie skaidrojumi nav tikai "tautas etimoloģijas".

Saprātīgāk, manuprāt, ir paraudzīties pēc funkcijā līdzīgiem vārdiem un mēģināt to lietāšanā saviest kādu sakarību.

Vērojam, ka mājlopu apzīmējumiem dainās nereti pievienota mīlināma apozīcija. Tā, piemēram, aitas vārdam šur tur ir blakus apozīcijā bārbaliņa vai bērbaliņa:

Aitiņ, mana bērbaliņa,

Puško manu augumiņu,

Es puškoju tavu kūti

Jāņa dienas vakarā

BV 32454, Gatarta.

Citā vietā šis vārds skaidri uztverams par īpašvārdu, proti, par lopu patrona vārdu: Vok. kaziņu Bārbaliņa BV 29096.

Par mājlopu sargiem daudzkārt dēvēti katoļu svētie, kas attiecas arī uz nupat minēto dainas piemēru.

Apozīcija bērbaliņa droši ir svešās bārbaliņas (asociātivs?) pārveidojums, tā ka vārda bērbaliņa tulkojums "die Zottige, Flockige, Epith. des Schafes" ME I 290 noraidāms kā "tautas etimoloģijas" piemērs.

Vārds bārbaliņa tātad ir dainās lietāts gan kā katoļu svētās vārds tās lopu patrones funkcijā, gan vēlāk, izzūdot svētās priekšstatam, iekļauts apozicionālā saistījumā.

Šai lietāšanas sistēmā, šķiet, jo labi iederas arī augšā apcerētais vārds birīte: kā indivīda apzīmējumu mēs to varam uztvert Līvānu dainā BV 29066,1, kā vēlāku apozīciju Varakļānu dainā Tdz 50652,II.

Sākumā birīte, droši vien, apzīmējusi Svēto Birgitu, kuras klosteri gan labi zināmi Igaunijā, bet ne Latvijā.

Pēc H. Biezā ziņas Birgita "ir cītīgi pielūgta Rīgā, un viņai veltīta svētku diena ir starp 22.-25. jūliju. Viņai ir bijuši savi sevišķi altāri kā Pētera, tā Jēkaba baznīcā utt. Tādēļ arī principā ir iespēja, ka viņa zemnieku tautā ir piesaukta arī sakarā ar aitu patrocīniju" (1964.g. 26. oktobra vēstulē autoram).

Kad priekšstats par viņu bija pabālējis, Birītes vārdu jo viegli varēja sākt lietāt par labvēlības pilnu mīlināmu apozīciju aitas vārdam (Tdz 50652,II), tāpat arī par metonīmijas ceļā radušos aitas sinonīmu.

Fonētiski vārdu birīte var bez jebkādām grūtībām atvedināt no Birgitte, jo dorsālā mēles slēdzeņa g pārveidošanos par mēles spraudzeni j it sevišķi veicinājis šīs skaņas novietojums starp proksimālajām i skaņām.

Tā kā Sv. Birgita nekad īsti nav kļuvusi Latvijas iemītniece, arī viņas vārda uzturēšanai aptrūka jaunu impulsu, un tas sāka piedzīvot visdažādākos pārveidojumus, kas ir jo bieži sveša, maz pazīstama vārda liktenis. Tā Jaunlaicenē birītes vārds kontāminējies, laikam, ar personu vārdu Bierants; tur radusies sporadiskā forma Bierits:

Māršaviņa pienu deva,

Tenise pulka siveniņu,

Bierits aitām biezu villu,

Ūziņš medus pilnu tropu

BV 29201 (iesūtījis resp. uzrakstījis P. Tortuss).

Uztverot Bieriti nevis kā birītes resp. Birites kontāminācijas ceļā radušos pēcteci, bet patstāvīgu aitu patronu, jāpievienojas P. Šmita šaubām: "... Vēl mazāk mums uzticības uz P. Tortus (=Tortusa, A. G.) minēto aitu vilnas sargātāju Bierīti. Uzticamās tautas dziesmās tikai Dievs un Māra gādā par aitām."

No Jaunlaicenes Pēteris Tortuss iesūtījis resp. tur uzrakstījis arī pāris dainas, kurās kā aitu patrone minēta Sv. Anna: Aitu Annīte BV 29193, 29202. Aitu Annīte pazīstama arī tuvākajā apkaimē, tā Karlīnes Kuzņecovas dainās Alūksnē (BV 29191, 29192) un J. Blūma dainas pantā BV 29202,1 Aitu Anniņa no Jaunrozes.

Maz ticams, ka Jaunlaicenē vienlaicīgi par aitu sargātājām būtu godināta gan Sv. Anna, gan Sv. Birgita, kā ar zināmām šaubām šķiet izrietam no P. Tortusa pierakstītajiem pantiem. Ir aizdomas, ka P. Tortusa Bierits ir pēc Birites veidots literārs produkts, un šis aizdomas pastiprina P. Tortusa dainas BV 29201 negludais pants, kura pēdējā rinda jo sevišķi liek domāt par individuālu dzejojumu.

Cituviet birites resp. Birites vārda tradēšanā pārsvaru guvis asociātivais "tautas etimoloģijas" princips, saistot šo vārdu ar bērt. Tā būs radusies gan augšā citētās Preiļu dainas Tdz 506521 vīriešu kārtas forma vušku beritis, gan, apmainot sufiksus, Rāvas dainas BV 7573 forma berulīte:

Kad pūriņu pielocīs,

Iesim abi tautiņās (tradējis Andrejs Jansons).

ME I 280 minējums, ka berulīte varētu būt atvasināta no bērt, kvalificējams par "tautas etimoloģiju".

Apmainot šķietamo autochtono sufiksu -ite pret -iņa, varēja rasties retā Varakļānu un Zasas forma biriņa ar metonīmijas ceļā radušos nozīmi "aita", sal. EH I 220.

Pagaistot priekšstatam par Sv. Birgitu un tās aitu patrones (Birites) pienākumiem, birītes vārds vietumis varēja sākt kontaminācijas ceļā pārveidot slāvisko aizguvumu barans "auns", sal. formas birins Tdz. IV (1939), 21l.lpp., bireniņš EH I 220.

Aplūkojamā vārda izplatība pa Latvijas teritoriju nav viegli nosakāma, jo uzglabājušies tikai nedaudzi avoti. Tomēr redzam, ka, atskaitot Jaunlaiceni, Valku, Rāvu un Aizputes apriņķi, pārējie piemēri nāk no katoliskajām latgaļu zemēm (Līvāniem, Varakļāniem, Preiļiem) - vērojums, kas varbūt arī savukārt apstiprina birītes katolisko izcelsmi.