J.Rozenbergs Latviešu valodas stilistika

Valodas bagātību izmantošanas repertuāru un veidu nosaka komunikācijas saturs, vide un komunikatora subjektīvā attieksme pret tiem. Tāpēc katra runa/teksts tiek veidots noteiktā stilā, izmantojot attiecīgās valodas bagātības. Latviešu valodas resursi ir tik bagāti, ka iespējams radīt visām dzīves vajadzībām adekvāta stila runas/tekstus. To ir liela daudzveidība un dažādība, un tajos izpaužas dažāda attieksme pret valodas kultūru.

Vairums cilvēku grib būt kulturāli - dzīvot tā, kā to nosaka un prasa cilvēka un sabiedrības civilizācijas pakāpe. Un viens no cilvēka kultūras visbūtiskākiem faktoriem ir viņa valodas kultūra.

Valodas kultūra ir domas kultūra. Kas skaidri domā, tas skaidri runā jeb, kā saka: «Par cilvēku spried ne pēc deguna, bet pēc vārda.» J. Jablonskis atzīst, ka «ar valodu tauta pasaka, kas tā ir, ko tā vērta». Tāpēc arī katra tauta allaž rūpējas par savas valodas kultūru. Šī rūpe vispirms izpaužas fonētikas un gramatikas izpētē un vārdnīcu izstrādē, valodas normu izveidē un to ievērošanā, valodas kļūdu un trūkumu konstatēšanā, klasificēšanā un skaidrošanā.

Valodas pētītāji, vārda meistari un daudzi jo daudzi citi valodas lietotāji jau intuitīvi jūt, kas attiecīgajā stilā, teksta/runas tipā ir laba valoda, un, par to rūpējoties, cenšas šo ideālu arvien pilnīgot un nosargāt, attīrīt no netrāpīgā, neiederīgā, aplamā, kļūdainā, svešā. Lūk, šis iederīgais, trāpīgais, nekļūdīgais tad arī ir laba jeb kulturāla valoda.

Valodas kultūras darbā vienlaicīgi norit arī pretējs izziņas process. Tiek izpētītas valodas kultūras pazīmes, kas ir labas valodas būtības izteicējas, un viss pārējais ir ārpus šā valodas ideāla aplams, kļūdains.

Jau skolu mācību grāmatās tiek minētas tādas valodas kultūras pazīmes kā pareizība, precizitāte, bagātība, tīrība vienkāršība. (Šāda tipa valodas aprakstos gan vērojama tendence valodas kultūras izpratni sašaurināt līdz valodas normas jēdzienam; bet tas ir saprotams.)

Ir daudz darbu - gan lielāku, gan mazāku - par valodas kultūras jautājumiem, bet maz tādu apkopojumu, kas valodas kultūras izpratni raksturotu vienkopus un kopumā. Šajā ziņā īpašu ievērību pelna J.Pikčiliņģa darbs «Lietuviešu valodas stilistikas 1. daļa, kas tiek izmantota arī šīs nodaļas izveidē.

Valodas kultūrai, resp., runas/teksta kultūrai, ir vairākas īpašības pazīmes, ko izsaka visu līmeņu valodas strukturālie elementi.

Dažas pazīmes ir obligātas, citas mazāk obligātas, ir arī tādas pazīmes, kas attiecas galvenokārt tikai uz atsevišķiem stiliem. Valodas kultūras obligātās pazīmes ir valodas pareizība, skaidrība, precizitāte un tīrība. Šīs pazīmes nosaka jau tie likumi, ko līdz šim saprot ar literārās valodas normām.

Citas pazīmes ir mazāk obligātas, piemēram, runas/teksta koncentrētība, vienkāršība, bagātība. Šīs arī ir kulturālas valodas tipiskas pazīmes, bet tās tieši nenosaka literārās valodas normu izstrādātie likumi.

Ir arī tādas pazīmes, kas nav raksturīgas visiem stiliem, toties atsevišķiem stiliem tās ir būtiskas šo stilu izteicējas, piemēram, dzīvums, ietekmīgums, tēlainība, labskaņa.

Īsumā par katru pazīmi atsevišķi.

Valoda ir pareiza, ja ievēro gramatikas un fonētikas likumības ja valodas «būvmateriālu» (vārdus un frāzes) pareizi sakārto pēc valodā pastāvošās gramatiskās sistēmas teikumos vai citos komunikātos un tos - savukārt runā/tekstā, kas ir valodas struktūra: vispilnīgākā vienība sazināšanās un objektīvās īstenības izziņas procesā.

Tā, piemēram, pareiza valoda ir teikumos: Viņš izņēma brāļa grāmatu no savas somas un ienesa to savā istabā. Pat Sūnu ciemā ieviest kārtību bija grūts uzdevums Laimes lācim. Šie abi teikumi atbilst gramatikas un fonētikas prasībām, bet pirmais nav skaidrs, un otrs nav precīzs. Pirmajā teikumā nav saprotams, ko viņš ienesa savā istabā - savu somu vai brāļa grāmatu. Otrs teikums ir skaidrs, bet nav precīzs, jo skolēns sacerējumā ir gribējis teikt, ka ieviest kārtību Sūnu ciemā ir grūts uzdevums pat Laimes lācim, kas atbilstu A.Upīša stāsta saturam un skolēna iecerei, bet nevietā lietotā partikula pat domu padara neprecīzu.

Valoda ir skaidra, ja lasītājs vai klausītājs runu vai tekstu var uztvert, ja rakstītais vai teiktais nerada valodiskus pārpratumus, ja nav nemotivētu divdomību.

Skaidra valoda nav identificējama ar primitīvu valodu. Ne katrreiz skaidrā valodā izteikta doma vai mākslinieciski piesātināts tēls uzreiz ir uztverams un izprotams. Te grūtības nerada valodiskie izteiksmes līdzekļi, bet runas, resp., teksta uztvērēja pieredze, priekšzināšanas, vecums, izglītība (īpaši profesionālā) un citi faktori.

Par valodas neskaidrības gadījumiem liecina skolotāju labojumi sacerējumu burtnīcās, atsauksmes par zinātniskiem rakstiem, labojumi, apspriežot sapulču lēmuma projektus, recenzijas par darbiem daiļliteratūrā utt.

Neskaidrības rada vārdu nozīmju, homonīmu, homogrāfu, sinonīmu neiederīgs lietojums - vietniekvārdu, palīgvārdu aplama izvēle un nepareizs novietojums, vārdu izvēle ar saturam neatbilstošiem afiksiem, nesaprotami vārdu nozīmju pārnešanas gadījumi, abreviatūru pārmērīga lietošana utt.

Lai valoda būtu skaidra, tad katrs vārds un tā novietojums teikumā «jāizlaiž caur adresāta «cenzūru»», kā norāda J. Pikčiliņģis.

Valoda ir precīza, ja runa vai teksts atbilst tam, ko autors ir gribējis teikt.

Valodas precizitāte, runājot vai rakstot jēdzienos, ir atšķirīga no precizitātes, kas izteikta tēlos. Precīzs vārdu lietojums ir prasību prasība zinātniskajā stilā. Tā ir obligāta prasība lietišķajos rakstos, publicistikā. Sarunvalodā un it īpaši daiļliteratūrā, kur cenšas izteikties tēlos, valodas precizitātei ir cits raksturs, jo vārds daiļliteratūrā bez loģiskā satura izsaka arī stilizējošu un ekspresīvu papildinformāciju un tās radītās asociācijas, kam ir citas precizitātes saturs.

Atrast visprecīzāko vārdu ir liela māksla. Nereti teksta autors nonāk «vārda mokās». Tam par cēloni var būt leksikas resursu nepietiekama zināšana vai arī attiecīga vārda trūkums jaunatklātas īstenības parādības apzīmēšanai vai attiecīga skatījuma aspekta izteikšanai.

Ne viss neprecīzais ir nepareizs, bet viss nepareizais ir neprecīzs.

Neprecizitāti rada polisēmijas, homonīmijas, vārddarināšanas un formveidošanas līdzekļu neprātīga izraudzīšana un vārdu aplams novietojums teikumā.

Neprecīzu tekstu var pārveidot par precīzu, to slīpējot.

Pat redzamākie pasaules vārda mākslinieki, piemēram, F.Stendāls, G.Flobērs, Ļ.Tolstojs, J.Rainis, savas daiļlrades tekstus ir labojuši un slīpējuši vairākkārt.

Lai teksts būtu precīzs, tajā jāapsver katra vārda lietojums, līdz tiek atrasts optimālais variants.

Valoda ir tīra, ja runā vai tekstā nav nemotivēti lietoti neliterārās valodas vārdi -, literārās valodas vārdu neliterārās nozīmes vai vārdi parazīti, kā arī neliterārās valodas formas un konstrukcijas.

Valodas tīrību sargā literārās valodas normas.

Valodu piegružo nevajadzīgs "imports". Vārdu vai vārdu nozīmju aizguvumi ir viens no leksikas bagātināšanas avotiem. Daļa aizguvumu latviešu valodā tā ieauguši, ka tos grūti nošķirt no latviskas cilmes vārdiem, daļa iekļaujas internacionālajā leksikā, bet daļa ir nevajadzīgs "imports". Tie ir barbarismi vai latviešu valodas vārdi ar barbarisma nozīmi (semantiskie kalki), ko atklāj konteksts. Tie parasti ir ar prefiksiem atvasināti vārdi (uzstādīt jautājumu) vai vārdi prepozicionālā pārvaldījumā (spēlēt uz klavierēm).

Valodu pieduļķo arī žargonismu, vulgārismu un vienkāršrunas vārdu nemotivēts lietojums, kā arī teksta nesamērīgs piesātinājums ar izlokšņu vārdiem.

Pie tam nepieciešams apzināties, ka termins motivēti lietots ir visai relatīvs jēdziens. Var jau būt, ka neliterārās valodas vārdi ir motivēti lietoti, bet, ja to tekstā ir daudz, tad šis fakts jau pats par sevi signalizē, ka teksta valodas kultūrā ir trūkumi. M.Gorkijs strikti ir iebildis pret šo valodas duļķu izmantošanu, pats uzrakstījis lugu «Dibenā», no kuras personāžu runas varētu gaidīt šos valodas sārņus, - tādu nav, bet sabiedrības padibeņu un izstumto aina ir meistarīgi un pārliecinoši rādīta.

Valodu var piesārņot pārspīlēti, pūristiski latviskojumi, nevajadzīgi centieni internacionālismu aizstāt ar latviskas cilmes darinājumiem un arī otrādi - internacionālismu un citu aizguvumu nemotivēts lietojums.

Valodu piegružo arī vārdi parazīti. Tie var būt gan latviskas cilmes (nu, zin, kā saka, redzi utt.), gan aizgūti (vot, aber). Rakstītos tekstos visbiežāk sastopams ir palīgvārdu (kā, it kā un, bet u.c.) parazītisks lietojums. Valodas tīrība ir cieši saistīta arī ar valodas koncentrētību.

Valodas tīrība ir labas valodas obligāta prasība.

Igo saka: "Stils ir kā kristāls: no tīrības atkarīgs tā spīdums."

Valoda ir koncentrēta, ja runā vai tekstā nav lieku vārdu, frāžu, nevajadzīgu noviržu no temata.

Kā vispār dzīvē, tā arī valodā ir tieksme taupīt. Pētījumi liecina, ka valodas izrāda tendenci saīsināt vārdus. Laika un enerģijas taupīšana ir par cēloni abreviatūru skaita straujam pieaugumam, piemēram, LLA, LU, LTF, LSDSP. Taupības tendence ir vērojama visos valodas līmeņos: fonētikā ([nēsam] - neesam; [laprāt] - labprāt; izl. [lieceļš]- lielceļš; izl. [febrārs], [febrāls] - februāris); morfoloģijā resp. leksikā (apguve sal. apgūšana, pārstāsts sal. pārstāstījums, izveide sal. izveidošana; VEF sal. Valsts elektrotehniskā rūpnīca); sintaksē (piemēram, periods kā stilistisks izteiksmes līdzeklis pēdējā laika daiļliteratūras tekstos ļoti reti sastopams).

Tiek runāts par valodas koncentrētību. Īpašu institūtu un instanču pētījumiem tiek atstātas tās runas, kurās orators gari jo gari ir izrunājies, bet nekā nav pateicis, kā arī tie teksti (statūti; programmas, protokoli, pārskati, atskaites, lēmumi u.c.), kas cirkulē konferencēs, sanāksmēs, sapulcēs, sēdēs, no kabineta uz kabinetu, no vadītāja pie darītāja, no darītāja pie vadītāja un atkal atpakaļ uz sapulci, līdz šie teksti tiek piemirsti un to vietā radīti jauni, velti izšķiežot laiku un enerģiju.

Valodas koncentrētība ir saistīta ar prasmi atlasīt. Jāvairās, lai tekstā nebūtu nenozīmīgas epizodes, izvērstas pārejas no viena jautājuma uz otru jautājumu, lai nebūtu novirzes no temata. Vienmēr jādomā par to, kas ir saīsināms vai pat izmetams. Šķiet, izšķērdīgi rīkojas tas, kas pārskata ziņojuma ievadā daudzos teikumos nav ne vārda pateicis par iestādes darbu.

Krievu daiļliteratūras valodas īsuma meistars A. Čehovs saka: «Māksla rakstīt - tā ir māksla īsināt.»

Labā valodā nedrīkst būt arī nevajadzīgu teikumu un to daļu. Tā, piemēram, teikumā Jurovs nav vienīgais, kas laukā ieradās tikai ap pusdienas laiku, ir vēl arī citi tā pēdējā daļa ir vēl arī citi ir lieka, jo to pašu izsaka teikuma pirmās daļas vārdi nav vienīgais.

Rakstīt var gan īsos, gan garos teikumos, bet jālūkojas, lai šie teikumi nebūtu primitīvas valodas cēlonis un garie būtu uztverami un saprotami. Garos teikumos, īpaši rakstītā tekstā, lasītājs bez īpašas piepūles vairs nespēj atcerēties teikuma pirmos vārdus. Pēdējā laikā vērojama gan pretēja parādība - teikuma sarukšana, kam par cēloni ir emocionāli estētisko izteiksmes līdzekļu meklējumi teikuma īsināšanā, aprāvumā un tā daļu izlaidumā. Pirmais un pats galvenais teikuma garuma mērs ir mērķtiecīgums.

Labā valodā nedrīkst būt arī nevajadzīgu vārdu, ne lielu, ne mazu. Bieži runā un rakstos vērojama tukšvārdība - gan vārdi parazīti (tiešām, zini, redziet, vispār, beidzot), gan citi lieki vārdi: saikļi (un, bet), partikulas (pat, kā, it kā, jau, nu), apstākļa vārdi (jau, nu). Vēl izplatītāka ir daudzvārdība - lieki apzīmētāji, epiteti, nevajadzīgi analītiski vārdsavienojumi (sēklas materiāls=sēkla, izdarīt vagošanu=vagot, pēc notikušā koncerta=pēc koncerta, īstenot pieņemtos lēmumus=īstenot lēmumus). Ir sastopama arī dubultvārdība (nekārtībā izmētāts=izmētāts, sava autobiogrāfija=autobiogrāfija vai sava biogrāfija).

Valodas koncentrētība meklējama ne tikai lieka vārda izmešanā, bet - jo būtiski - visietilpīgākā vārda atrašanā. J. Pikčiliņģis domā, ka valodas «miesa un asinis» ir darbības vārds un lietvārds. Jāmāk atrast visietilpīgāko vārdu, lai nebūtu vajadzīgi lieki precizējumi. A. Tolstojs mācīja: «Esiet sīksti ar vārdiem! Lai ikviens vārds skrien kā uzasināta bulta tieši gan mērķī, gan sirdī..»

Un ne velti J.V.Gēte, rakstot māsai vēstuli, atkārto Cicerona vārdus: «Tā kā man nav laika Tev uzrakstīt īsu vēstuli, rakstu garu.»

Valoda ir vienkārša, ja adresāts teikto vai lasīto var viegli, bez īpašas piepūles uztvert.

Vienkārši runāt un rakstīt - tā ir prasme domu izteikt saprotami, arī par sarežģītākām lietām vajag runāt un rakstīt vienkārši. Vienkāršība - tā ir stila izveides meistarības pazīme.

Valodas vienkāršība ir cieši saistīta ar valodas skaidrību un koncentrētību: vienkāršā valodā izteiktā doma parādās skaidrāk. Prasībai pēc vienkāršības nav sakara ar valodas primitīvismu, kāds vērojams, piemēram, skolēnu pirmajos mēģinājumos veidot sakarīgu tekstu.

Viens no mūsdienu valodas attīstības procesiem ir valodas modernizācija, kas pati par sevi ir pozitīva parādība, bet vienlaicīgi tā var radīt valodas vienkāršībai naidīgas tendences. Tas vērojams visos stilos, bet jo īpaši lietišķajos rakstos un publicistikā. J. Pikčiliņgis, runājot par lietuviešu valodu, atzīmē, ka daudzu stilistisku negludumu cēlonis ir «birokrātisks uzskats par valodu un pārspīlēta «modernizēšana». Birokrāts vienmēr lietas būtību upurē formālismam. Runādams viņš atmet dzīvo, vienkāršo, dabisko vārdu un dod priekšroku kancelejas, samākslotam, uzpūstam vārdam.»

Lietišķo rakstu «augstais», «oficiālais» stils cenšas rast pajumti vairākos publicistikas žanros un lietišķajos rakstos. Preses valoda runā ar masām, tāpēc tajā īpaša uzmanība jāpievērš valodas vienkāršībai. Mazsaturīgu teikumu, pareizāk sakot, domu visgudri vai «birokrātiski» virknējumi, «smalki» aizgūti vārdi un vārdsavienojumi, uzpūsts oficiālisms vai lietišķums, tendence apiet ar līkumu būtisko, tendence parādīt priekšniekkrēslības viszinību un visvarību (no vārda vara, bet ne varēt) ir sarežģītas, samudžinātas, samākslotas valodas radinieki un vienkāršas valodas ienaidnieki.

Valodas vienkāršība ir būtisks jautājums daiļliteratūrā. Daiļliteratūrā valoda ir šās mākslas matērija un forma. Valodas emocionāli estētiskā jeb garīgā pārdzīvojuma funkcija ir pati galvenā valodas funkcija šajā mākslas nozarē. Tāpēc daiļliteratūras valodas vienkāršība nav vērtējama ar citu stilu valodas vienkāršības vērtēšanas kritērijiem. Emocionāli estētiskās funkcijas maksimālai izmantošanai rakstnieks pieļauj visu (protams, cik talants atļauj), rakstnieks pat literārā procesā kopumā cenšas «izteikt neizsakāmo», meklē savas mākslas izteiksmi, cenšas radīt savas mākslas valodu. Šī valoda var arī nebūt «vienkārša», tā var būt tik koncentrēta, ar tādu domu un jūtu lādiņu, ar tādu garīgo piesātinājumu, pie kāda adresāts nav pieradis. Tekstā var būt izteikts tāds saturs un tā nianses, kas lasītājam nesaistās ar attiecīgo valodas izteiksmes līdzekļu tradicionāli nostiprinājušos saturu. Tā var rasties priekšstats, pirmkārt, ka vārda mākslinieks raksta sarežģīti, nesaprotami un, otrkārt, rodas arī daļēja informācijas noplūde, kas māca un audzina daiļdarba lasītāju, lai mazinātos plaisa starp rakstnieka un lasītāja pasaules uztveres aspekta kvalitātēm un kvantitātēm.

Kur straumes plūst, tur līdzi tiek rautas duļķes, kādu ne mazums ir mūsu daiļliteratūras tekstos. A. Tolstojs norāda: «Pats pirmais - vienkāršība, precizitāte, skaidrība..» Arī K. Paustovskis secina: «Mēģināju visādi, bet beidzot izpratu, ka vislielākā māksla ir rakstīt vienkārši.»

Valoda ir bagāta, ja runā vai tekstā izmanto valodas sistēmu sinonīmijas un polisēmijas repertuāru pēc iespējas adekvātākai īstenības atspoguļošanai.

Valoda ir bagāta, ja izvēlas vistrāpīgāko vārdu, formu, konstrukciju.

Teksts var atbilst valodas normu prasībām, bet vienlaicīgi tā valoda var nebūt bagāta. Ikdienas sarunās cilvēks izmanto tikai dažus tūkstošus vārdu no milzīgā latviešu valodas vārdu krājuma. Sarunās izmanto pašus nepieciešamākos, biežāk lietotos, labāk zināmos, pie rokas esošos vārdus, bieži sevi neapgrūtinot ar trāpīgākā vārda meklējumiem. Tā, piemēram, nav nepareizi teikt attaisīt durvis, attaisīt mēteli, attaisīt nazi, attaisīt pudeli, attaisīt konservu kārbu, attaisīt maisu, attaisīt lietussargu, bet šāda daudznozīmju vārda attaisīt nemotivēts lietojums neliecina par valodas bagātību, jo ir iespējams attiecīgo darbību nosaukt ar trāpīgāku vārdu: atvērt durvis, atpogāt mēteli, atvāzt nazi, atkorķēt pudeli, atgriezt konservu kārbu, atsiet maisu, atvērt lietussargu.

Mūsdienu latviešu valoda ir bagāta valoda, tā pilnībā spēj izzināto pasauli atspoguļot gan jēdzienos, gan tēlos, gan arī nodrošināt pasaules izziņas procesu.

Latviešu valodas sinonīmijas un polisēmijas bagātības leksikā ir apzinātas vārdnīcās, bet morfoloģijā un sintaksē - gramatikās. Sinonīmija un polisēmija (gan leksiskā, gan gramatiskā) ir paši centrālie zobrati valodas bagātības sistēmas mehānismā.

Tā, piemēram, vārdam aiziet «Latviešu literārās valodas vārdnīcā» uzrādītas 11 nozīmes, kas skaidrotas ar attiecīgu vārdu vai vārdu savienojumu. Šie vārdi ir kādas sinonīmu rindas locekļi, vairumā sinonīmu rindas dominantes.

Tā, piemēram vārda aiziet nozīmes 'tikt iztērētam, izdotam', resp. 'iztērēt', 'izdot' ir sinonīmi sinonīmu rindā izdot - iztērēt - notērēt - aizlaist - izniekot - izgrūst - izgāzt utt.

Tekstā Vēl bija mežzinim jāmaksā par mājas būves kokiem. Arī te nauda aizgāja vārda aiziet leksiski semantiskais variants objektīvu apstākļu dēļ 'tikt iztērētam, izdotam' savā saturā ir bagātāks, precīzāks par tā sinonīmiem izdot vai iztērēt. Minētajā tekstā vārds izdot būtu neitrāls, bez papildinformācijas, nabadzīgāks, tas nenorādītu izdošanas cēloņus un vārds iztērēt nebūtu precīzs jo tas norāda, ka nauda nelietderīgi izdota, proti, aizlaista, kas savukārt ir viena no 16 nozīmēm vārdam aizlaist 'atļaut aiziet, palikt kaut kur'. Vārds aizgāja norāda uz objektīviem   apstākļiem, kuru dēļ nauda tika izdota. Šādu papildinformāciju nedod neviens cits no sinonīmu rindas vārdiem, - šī papildinformācija ir atrodama tikai vārda aiziet polisēmijā. Latviešu valoda ir bagāta arī formu un konstrukciju ziņā. Morfoloģijā tas īpaši attiecināms uz deklinējamiem un konjugējamiem vārdiem.

Šī bagātība rodama formu polisēmijā, kas ir viena no galvenajiem morfoloģiskās sinonīmijas avotiem.

Tā, piemēram, īstenības izteiksmes forma var funkcionēt arī ar atstāstījuma, vēlējuma un vajadzības izteiksmes nozīmi. Ja īstenības izteiksmes forma funkcionē ar atstāstījuma izteiksmes nozīmi, tad tā norāda, ka atstāstītājs par izsacītās darbības atbilstību īstenībai ir vairāk pārliecināts, nekā šo darbību nosaucot ar atstāstījuma izteiksmes formu, - ka atstāstītājs teikto dzirdējis pats, bet ne no kādas citas personas atstāsta (kā tas ir ar atstāstījuma formu izteiktajā atstāstījumā). Pie tam ar īstenības izteiksmes formu veidotais atstāstījums ir ekspresīvāks, dažkārt ar noģiedamās runas pamatinformācijas niansēm, piemēram: Es tieku bārta tā, kā savā mūžā neesmu dzirdējusi. Ausis man svilst un es būtu gatava zem sola pazust. Es esmu (=esot) tas vispalaidnīgākais skuķis pasaulē. Es nekaunos (=nekaunoties) pieaugušos cilvēkus tīšā prātā nerrot... ! Pērienu es savā mūžā neesmu (=neesot) redzējusi... (A.Upīts).

Šai piemērā ar īstenības izteiksmes formu izteiktais saturs ir bagātāks nekā tas, ko dotu atstāstījuma izteiksmes forma. Valodas bagātība vienlaicīgi ir valodas precizitātes liela rezerve.

Runas vai teksta valodas bagātību nosaka runātāja vai rakstītāja rīcībā esošie aktīvie valodas izteiksmes līdzekļi. Jo bagātāks ir valodas izteiksmes līdzekļu aktīvais krājums, jo bagātāka ir autora valoda.

Visaktīvākais valodas repertuārs ir sinonīmu dominantes un tām vistuvākie, visbiežāk lietotie varianti.

Aktīvos valodas izteiksmes līdzekļus papildināt ar neaktīvajiem - nozīmē bagātināt valodu.

J. Pikčiliņģis norāda: «Kā bagātība piešķir valodai spēku, padara to stilistiski bagātu, tā nabadzība to padara gļēvu, mazasinīgu.»

8. Valodas dzīvums

Valoda ir dzīva, ja tā ir dabiska, nesamocīta, bez kancelejismiem un samākslotiem modernismiem.

Ja grib, lai valoda būtu dzīva, dabiska, mēdz teikt: «Raksti tā, kā runāt! Šāds ieteikums no pirmā acu uzmetiena var likties praktisks un vienkāršs. Būtībā tas ir sarežģīts un pieņemams tikai nosacīti. Dažs ģimenē ar draugiem un paziņām runā dzīvi, dabiski, interesanti, asprātīgi, bet plašākai auditorijai vai avīzes rakstiņā tikai ar grūtībām var izmocīt kādu vārdu. Ir arī tā, ka cilvēks māk dzīvā, dabiskā valodā savas domas, jūtas uzrakstīt, bet runāšana sagādā grūtības. Visu stilu un to paveidu pamatā ir sarunvaloda - dzīvā, dabiskā tautas valoda. Šajā apstāklī tad arī ir saskatāms «raksti kā runā» racionālais kodols. Un, tiešām, cilvēks runā labā dzīvā valodā, bet, kad sēžas pie papīra lapas vai uzkāpj tribīnē, sāk šaubīties par savu valodu, grib to padarīt labāku - tādu kā citiem rakstītājiem un oratoriem un sāk valodu «mākslinieciski», tas ir, mākslīgi uzlabot. Turklāt rakstītāja vai runātāja šaubām ir liels pamats. Sarunvalodā ir daudz atkārtojumu, izlaidumu, pāreja no vienas konstrukcijas uz otru (personas, laiki, izteiksmes utt.), dažāda nestandarta vārdu secība, aplam veidotas teikumu konstrukcijas, novirzes no literārās valodas leksiskajām un gramatiskajām normām. A.Puškins jau ir atzīmējis, ka «rakstu valoda ik brīdi tiek atdzīvināta ar teikumiem, kas dzimst sarunās», bet arī brīdinājis, ka «rakstīt tikai runas valodā, tas nozīmē - neprast valodu».

Tāpēc padomu «rakstīt tā, kā runā», nedrīkst saprast burtiski. Sarunvaloda ir visu citu valodas paveidu dzīvuma, dabiskuma un bagātības avots, no kura var smelties un mācīties.

Lielākie valodas dzīvuma un dabiskuma ienaidnieki ir kancelejismi, teksta substantivizēšana, abstraktu, nekonkrētu vārdu un palīgvārdu nemotivēta lietošana.

Kancelejismi, ko dažkārt saudzīgi nosauc par lietišķo rakstu valodas stila vai oficiālā stila izteiksmes līdzekļiem, ar oratoru un rakstītu cirkulāru starpniecību spiežas iekšā tais valodas apakšsistēmās, kur tie nepalīdz, bet traucē labas valodas plūdumu un attīstību. Šie vārdi, vārdu savienojumi un konstrukcijas spiežas iekšā ne tikai publicistiskas un zinātniskās valodas tekstos, bet arī sarunvalodā, skolēnu rakstu darbos un pat daiļliteratūrā.

Ar kancelejismiem ir saistīta arī teksta substantivizēšana. Ir tendence dzīvo, dinamisko, ar savām daudzām gramatiskām kategorijām nozīmes ziņā ietilpīgo darbības vārdu aizstāt ar lietvārdu, kas atvasināts no attiecīgā darbības vārda. Gan ar šiem atvasinājumiem, gan ar citiem abstraktas, vispārīgas nozīmes dežūrvārdiem tiek radīti arī liekvārdīgi štampveidīgi vārdsavienojumi, kas padara valodu ne tikai smagnēju, gausu, aukstu, oficiālu, bet, nemotivēti lietojot, arī grabošu (tādu papildinformāciju sniedz visi lietošanā apbružātie valodas izteiksmes līdzekļi). Piemēram, veikt noformēšanu (noformēt vietā), izdarīt operāciju (operēt vietā), veikt darbu ar atbildības sajūtu (strādāt atbildīgi, ar atbildību vietā). Teksta substantivizēšanas kāre noved pie kļūdām, kas dažkārt izraisa pat komismu un humoru, piemēram: iesēt sēklas materiālu (iesēt sēklu vietā; labāk gan iesēt miežus, rudzus, cukurbietes utt., bet pilnīgi nav saprotams, kā var sēt materiālu), lzdarīt vagošanu (vagot vietā): nedrīkst veidot analītiskos vārdu savienojumus ar lietvārdiem, kas izsaka laika ziņā neierobežotu darbību (atvasināti ar izskaņu -šana), kuri atkarīgi no pabeigtā veida darbības vārda, jo abas minētās nozīmes viena otru izslēdz.

L.Reinels par lietvārdu konstrukciju izplatību saka: «Lietvārdība ir dvēseliska savārguma izpausme: cilvēki sāk vērot pasauli ne kustīgu, bet sastingušu. Viņi neņem kustīgāko, stiprāko valodas elementu - darbības vārdu, bet savas domas un jūtas izsaka ar sastingušiem verbālajiem substantīviem. Izklāsts kļūst par šablonu, saturs tāpat.» Valodas dzīvums un dabiskums nav pretrunā ar lietišķo rakstu un oficiālā stila attīstības tendencēm. Tieši otrādi, šīs valodas kultūras pazīmes jārespektē visos valodas veidos.

Valoda ir tēlaina, jo valodas strukturālie elementi aktivizē klausītāja vai lasītāja iztēli.

Valodas tēlainība ir ciešā sakarā ar citām valodas kultūras īpatnībām, īpaši ar precizitāti, dzīvumu, ietekmīgumu. Valodas tēlainības izpratne nav sašaurināma līdz emocionāli ekspresīviem valodas izteiksmes līdzekļiem. J.Pikčiliņģis atzīst, ka konkrētība ir tēlainības pamats. Viņš atzīmē, ka tēlaini ir paši īstenības priekšmeti - mākonis, ezers, kalns, parādības - vētra, saules riets, ziemeļblāzma utt. Priekšmeti, parādības cilvēka apziņā rada tos tēlus, no kuriem izziņas process iet uz abstrakto domāšanu. No vispārinājuma rakstura izriet vārda nozīmes konkrētība vai abstraktuma pakāpe. Jo plašāka ir vārda nozīme, jo bālāks ir tēls.

J. Pikčiliņģis, runājot par vārdu tēlainības raksturu, to iedala pastāvīgā vai sistēmiskā tēlainībā (vārdi, kas rada redzes un dzirdes gleznas) un potenciālā vai konteksta tēlainībā (vārdi, kas lietoti pārnestā nozīmē - metonīmija, salīdzinājums, metafora utt.).

Valodas tēlainības nozīmīgākie izteiksmes līdzekļi, protams, ir vārdi un frazeoloģismi, bet tēlainības radīšanā izmanto arī fonētiskās parādības (aliterāciju, asonansi utt.) un gramatiku (morfoloģisko formu sinonīmiju un polisēmiju, retoriskos jautājumus, elidējumus, periodus, sintaktisko paralēlismu utt.).

Valodas tēlainība nav raksturīga visiem stiliem. Tēlainos izteiksmes līdzekļus cenšas izmantot sarunvalodā, tēlainība dzirkstīt dzirkstī pasakās, teikās, kas ir vēsturiska saikne starp daiļliteratūru un sarunvalodu, tēlainie izteiksmes līdzekļi nepieciešami vairākos publicistikas žanros, piemēram, aprakstā, feļetonā, intervijā, reportāžā u.c. Tēlainība ir viena no pašām būtiskākajām daiļliteratūras valodas īpašībām.

Tēlainībai jābūt īstai, tiešai, tā nedrīkst būt samākslota, bezgaumīga, tāda, kas izraisa smieklus, neērtības sajūtu.

Tēlainība ir arī viena no pašiem būtiskākajiem valodas ietekmēšanas līdzekļiem.

Valoda ir ietekmīga, ja tā iedarbojas uz klausītāju vai lasītāju. Valoda var iedarboties uz adresātu gan ar valodā dotajiem faktiem, gan ar emocionāli estētiskiem izteiksmes līdzekļiem. Ar valodas ietekmīgumu parasti saprot emocionāli estētisko iedarbi. Runātājs vai rakstītājs klausītājā vai lasītājā cenšas rast atbalsi, neatstāt vienaldzīgu, ieinteresēt klausītāju vai lasītāju, to dabūt savā pusē, jo runājam un rakstām ne tikai kaut ko, bet arī kaut kam. Šim kaut kam gribas radīt iespaidu, pārliecināt, iejūsmināt. Cenšamies radīt izteiksmes spriegumu. Šim nolūkam izmantojam visdažādākās emocionālās noskaņas nokrāsas: oficiālu, svinīgu, sirsnīgu, familiāru, humoristisku, ironisku, satīrisku un citas, kā arī emocionālā vērtējuma dažādās nokrāsas: cildinājumu, uzslavu, sirsnību, maigumu, mīļumu, nievājumu, nicinājumu, nosodījumu, izsmieklu utt.

Valodas ietekmīguma nolūkā tiek izmantoti visi izteiksmes līdzekļi, sākot ar vienkāršāko epitetu, salīdzinājumu, metaforu un beidzot ar teikuma konstrukciju, rindkopu, pat stāstījumu vai teksta kompozīciju, sižetu, žanru.

Šādi tipiskie valodas ietekmīguma līdzekļi konkrētā runā vai tekstā gūst savu individuālo lietojumu, jo katram cilvēkam ir savs valodas stils. Valodas individuālās īpašības pašas par sevi jau ir valodas ietekmēšanas līdzeklis. Tam lielākie ienaidnieki ir valodas šabloni un štampi. Ja sāk atkārtot vienus un tos pašus vārdus, frāzes, epitetus, salīdzinājumus, tie kļūst par šablonu, noburzās un zaudē vissvarīgāko - dzīvumu, tēlainību un arī ietekmīgumu.

J.Loja norāda, ka visskaidrāk valodas ietekmējošais spēks redzams aģitācijas un propagandas darbā, tas izpaužas arī audzināšanā un izglītošanā, savā veidā jo spēcīgi daiļliteratūrā un «arī parastā ikdienas dzīvē - gan draudzīgā, gan saasinātā dažādo dzīves jautājumu apcerē - ik uz soļa valoda, bieži vien mums pašiem nemanot, veic savu spēcīgo ietekmēšanas darbu».

Valoda ir labskanīga, ja teksta fonētiskā organizācija ir saskanīga, plūstoša, ritmiska, raita, tāda, ko patīkami klausīties.

Labā valodā teikumiem, citiem komunikātiem un to secībai jābūt plūstošai, gludai, bez labskaņas trūkumiem.

Jau skolā tiek mācīts, ka valodas labskaņu traucē viena vārda vai vienas saknes vārda nemotivēti atkārtojumi. Valodas skanīgumu traucē kura katra valodas strukturālā elementa nepamatots atkārtojums, piemēram, fonēmas, afiksu, vārda savienojumu, teikuma daļu atkārtojums blakus vai tuvu esošās teksta vienībās.

Labskaņu rada harmonisks valodas fonētikas parādību izkārtojums frāzē, tas nozīmē, ka vārdu izvēlē jāņem vērā ne tikai vārda nozīme, bet arī skaņu komplekss.

Daiļliteratūrā, jo īpaši dzejā, labskaņas un tēlainības radīšanai izmanto speciālus tēlainās izteiksmes līdzekļus, piemēram, aliterāciju un asonansi.

Visas valodas skaņas nav vienlīdz labskanīgas. Skanīgākās ir tās, kurām vairāk ir toņa, bet ne trokšņa elementu. Tāpēc visskanīgākie ir tie vārdi, kuros daudz patskaņu, divskaņu, skaneņu, pēc dzirdes mazāk izteiksmīgi ir vārdi, kas piesātināti ar troksneņiem, īpaši nebalsīgajiem.

Labskaņu rada arī valodas ritmika. Harmonisks, ritmisks valodas viļņojums ir obligāts dzejas elements, viens no pašiem svarīgākajiem dzejas būtības izteicējiem. Prozā un citos valodas stilos ritmikai ir cits raksturs. Arī šais stilos valodai var būt savs ritms, ko nosaka teikuma un tā daļu intonācija, vārda uzsvars, vārdā esošo zilbju skaits utt. Tā, piemēram, valodas raitumu traucē vairāki kopā esoši neuzsvērti vārdi, tāpat blakus stāvoši vairāki daudzzilbju vārdi, jo tad tālu atrodas viena uzsvērtā zilbe no otras.

Valodas labskaņa mazāk būtiska ir lietišķajos rakstos, zinātniskos tekstos, bet publicistikā, sarunvalodā un jo īpaši daiļliteratūrā valodas labskaņa ir labas valodas apliecinātāja.

* * *

Valoda mainās, attīstās. Un arī «valodas kultūra, tāpat kā pati literārā valoda un tās normas, ir vēsturiski mainīga».

Arī «modes» tendences var būt dažādas: gan valodas izsmalcināšanas tieksme, gan demokratizēšanas un modernizēšanas centieni, kādi pašreiz vērojami, - vienalga: valodas kultūra ir katras tautas un paša runātāja aprūpē, jo «valoda ir katra cilvēka garīgo bagātību spogulis», kā atzīmē J.Kārkliņš, tālāk secinot: «Katra cilvēka valodas bagātība, augsta valodas kultūra paver ceļu uz savas un citu tautu kultūras vērtībām, palīdz kļūt par aktīvu un apzinīgu šo kultūras vērtību vairotāju.»

Valodas kultūra ir cieši saistīta ar stilistiku. Valodas stilistiskās potences ir tās, kas nodrošina augstu runas/teksta kultūru un dod iespēju pašas valodas parādības kvalificēt un klasificēt valodas kultūras aspektā.

Praksē bieži jo bieži valodas kultūras izpratni sašaurina līdz t.s. literārās valodas normām.

Literārās valodas norma ir viena no obligātām valodas kultūras prasībām, kas galvenokārt saistīta ar valodas pareizību un tīrību, turpretī stilistiskie izteiksmes līdzekļi ir tie, kas realizē valodas kultūras visas kvalitātes un literārās valodas normu variantus atbilstoši attiecīgajam stilam, resp., atbilstoši attiecīgajam teksta tipam.

Turklāt valodas stilistiskie izteiksmes līdzekļi realizē arī neliterārās valodas apakšsistēmas, paveidus (vienkāršrunu, žargonus, izloksnes) un to izmantošanu literārās valodas tekstos kā māksliniecisku izteiksmes līdzekli.

Literārā valoda ir kulturāla valoda, kas ar stilistiskiem izteiksmes līdzekļiem tiek realizēta runā/tekstā atbilstoši komunikatīvajam saturam, videi un autora subjektīvajai izjūtai.

Runājot par stilistiku un valodas kultūru, būtisks ir jautājums, cik pamatota ir dažādās valodniecības skolās (piemēram, krievu, latviešu u.c.) izvirzītā opozīcija literārā valoda: neliterārā valoda. Ir valodniecības skolas, kas šādu pretstatījumu neizvirza, jo valoda ir dabisks darinājums, kuru tās veidotāji izmanto, vadoties no komunikācijas satura, vides un subjektīvās izjūtas.

Tāda ir problēma.

Tas, protams, nenoliedz valodas kopšanu un tiekšanos pēc labas valodas, pēc valodas kultūras, kuras konkrēto izpausmi realizē valodas stilistiskās potences, balstoties uz literāro valodu. Rūpes par valodas kultūru (un vispār par valodu) ir vērojamas īpaši tajās valodās, kuru lietotāji ilgstoši atrodas aneksijas vai citāda veida pakļautības situācijā, kā tas ir, piemēram, ar baltu valodām.