Publicistikas valodas stils ieņem nozīmīgu vietu valodas funkcionālo stilu sistēmā. Šim stilam ir plaša, daudzveidīga un sarežģīta lietojuma sfēra, ko nosaka vairāki faktori:

1 ) publicistikas stila uzdevumu daudzveidība un dažādība - šajā stilā jāinformē, jāietekmē, jāizglīto, jāaudzina, jāorganizē un pat jāuzjautrina un jāizklaidē;

2) komunikācijā izmantotie līdzekļi - laikraksts, žurnāls, grāmata, radio, televīzija;

3) komunikācijas saturs un šī satura izklāsta veids, kas publicistikas uzdevumu un komunikācijā izmantoto līdzekļu nosacītībā veido šī stila daudzos un atšķirīgos žanrus, piemēram, ievadrakstu, propagandas rakstu, problēmu rakstu, preses apskatu, korespondenci, recenziju, aprakstu, informāciju, interviju, reportāžu, feļetonu u.c.

Publicistikas stils ir viens no literārās rakstu valodas stiliem, kura atsevišķos žanros izmanto arī sarunvalodu un - stilistiskā nolūkā - pat neliterārus valodas elementus.

Publicistikas valodas stila būtību galvenokārt nosaka 1 ) publicistikas funkcijas, 2) publicistikas stila specifika un tā attieksme pret citiem stiliem un 3) lingvistiskie līdzekļi. Te iecerēts pievērsties šiem trim jautājumiem, valodas nozīmi akcentējot gan publicistikas funkciju, gan žanru sakarā, kā arī paralēli skarot atsevišķus valodas kultūras jautājumus.

1.

Publicistikas valodas stils, tās žanri (tāpat kā valoda kopumā) ir vēsturiska kategorija, kas vienmēr mainās, attīstās. Šī virzība parasti nenotiek pa taisnu līniju, bet iet līku loču ar kāpumiem un kritumiem, ar meklējumiem, atradumiem un dažkārt zaudējumiem. Turklāt publicistikas valodas stila attīstība ir cieši saistīta ar tiem procesiem, kas notiek ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē.

Tā, piemēram, viena no publicistikas stila nozīmīgām funkcijām ir informējošā funkcija - pēc iespējas ātrāk darīt zināmus jaunākos notikumus. Šīs funkcijas realizēšanu ietekmē žurnālista rīcībā esošais laika minimums, kas nevar neietekmēt teksta valodisko un stilistisko izteiksmi. Informējošā funkcija sākotnēji ir laikraksta galvenā funkcija, kā tas bija, piemēram, pirmajās latviešu valodā izdotajās avīzēs feodālisma apstākļos («Latviešu Avīzes», «Tas Latviešu Ļaužu Draugs» u.c.). Bet pakāpeniski šo informējošo funkciju atbīda sāņus cita funkcija - aģitējošā un propagandējošā jeb, citiem vārdiem sakot, ietekmējošā funkcija. Laikraksti, sabiedriski politiskie žurnāli un citi speciālie izdevumi, radio un televīzija - visi šādi informēšanas un ietekmēšanas līdzekļi pie mums ir partijas, arodbiedrības vai valsts rokās. Tāpēc V. Ļeņins arī uzsvēra, ka laikraksts ir «ne vien kolektīvs propagandists un kolektīvs aģitators, bet arī kolektīvs organizators».

20.-30. gados legālās publicistikas valoda kļūst daiļrunīgāka (te izpaužas ietekmējošā funkcija), turpretī pagrīdes preses valodā ir kaujinieciskums un lietišķums. Šie divējādie valodas izteiksmes līdzekļi - emocionālie un racionālie - ir izmantoti, protams, arī pirms un pēc tam atšķirīgos veidos un variantos ar attiecīgu šķirisku saturu.

Pēc 40. gada, kara laikā un arī pēckara periodā mūsu publicistikā ne katrreiz vērojama augsta profesionāla meistarība, bet valoda parasti ir dzīva, dabiska un kaujinieciska - spēcīgi un tieši tiek izmantota ietekmējošā funkcija.

Tas labi redzams, piemēram, Spures rakstā «Konkrētas palīdzības vietā - rakstīšana», kas publicēts «Cīņā» 1941. g. 7. februārī. Šeit citēts saīsināts fragments: Kam tresti vajadzīgi? Papīru smērēšanai vai darbam? .. daļa mūsu vadītāju sēž papīru kaudzēs.. partija neļaus dzīvajam darbam noslīkt papīru plūdos.. Vadītājus, kas tā rīkojas.. vajadzēs vienkārši izcelt no papīru purva un laist pastaigāties svaigā gaisā. Rakstā veiksmīgi izmantoti tautas sulīgie izteicieni par papīru plūdiem un papīru smērēšanu, ietekmējošā funkcija ir tieša, atkailināta, kā saka, dots tieši pa pieri.

Arī mūsdienās vēl arvien ir «papīrplūdu» problēma, bet līdzīga kritika šodien skanētu atturīgāk, oficiālāk atbilstoši lasītāja, rakstītāja un vadītāja augušajam intelektam.

Viena no galvenajām publicistikas funkcijām ir arī izglītojošā funkcija. Informējot par zinātnes, tehnikas un mākslas sasniegumiem, publicistika izglīto lasītājus un klausītājus. Līdz ar to publicistika veic arī audzinošo, popularizējošo un organizējošo funkciju.

Publicistam, žurnālistam jāprot saskatīt galveno šodienas dzīvē un perspektīvo rītdienā, ir jābūt teorētiķim, kas izskaidro tautai sabiedriskās dzīves procesus. Zinošs žurnālists ir autoritāte, un autoritatīvam, erudītam vārdam lasītājs tic.

Tika minētas vairākas publicistikas funkcijas:

1 ) informējošā,

2) ietekmējošā jeb aģitējošā un propagandējošā,

3) izglītojošā,

4) audzinošā,

5) popularizējošā,

6) organizējošā.

Vēl var minēt arī izklaidējošo funkciju. Bieži viens un tas pats teksts veic vairākas vai visas funkcijas, taču katrā publicistikas tekstā primārā ir ietekmējošā funkcija, kas cieši saistīta ar informējošo, tāpēc arī dažkārt runā par informējoši ietekmējošo funkciju. Tekstā kāda no funkcijām var būt īpaši izcelta; tas ir atkarīgs no žanra un teksta satura.

2.

No teiktā redzams, ka publicistikas stils ir ļoti neviendabīgs. Tam par cēloni ir publicistikas daudzās funkcijas un daudzie un atšķirīgie žanri. Turklāt vairāki žanri krustojas ar citu stilu žanriem un paveidiem. Tā, piemēram, ievadraksts, populāri zinātnisks raksts, apskats, recenzija, intervija par zinātnes un tehnikas jautājumiem u.c. žanri ir tuvi zinātniskās valodas stilam; apraksti, feļetoni, skices - daiļliteratūras valodas stilam, bet dokumentu atreferējumi un hronika robežojas ar lietišķo rakstu valodu vai ir tās piederums.

Tāpēc daži pat apšauba, vai vispār ir publicistikas valodas stils. Šādām šaubām, protams, nav pamata, jo pati publicistikas valodas stila būtība nosaka šādu robežošanos ar citiem stiliem, pat sarunvalodas stilu (intervijā, reportāžā, aprakstā).

Stils ir kvantitatīvu un kvalitatīvu valodas resursu pazīmju kopums. Šis tipiskais pazīmju kopums tekstā var tikt realizēts pilnīgi; tad tas ir tipisks attiecīgā stila reprezentants. Bet šis pazīmju kopums var būt arī daļēji realizēts, pat izmantojot citam stilam raksturīgus izteiksmes līdzekļus; tad šis teksts ir netipisks attiecīgā stila reprezentants. Tā rodas robežgadījumi, stilu krustošanās.

Pētījumi rāda, ka publicistika citu stilu valodas izteiksmes līdzekļus nepārņem mehāniski - veicot publicistikas funkcijas, tie kļūst publicistiski. Uzskatei minēsim pāris piemēru.

Publicistikas valodas stilā vairākos žanros dažkārt ir noderīgs poetizējošs pacēlums. Bet daudzi daiļliteratūrā lietotie poētismi bieži vien savā emocionalitātē ir par skaļiem, par smalkiem. Publicistikā izmanto šo daiļliteratūrai raksturīgo paņēmienu, radot savus poētiskos vārdus, kas bieži vien ir neitrālu vārdu metaforizējumi: brūnaļa, arāji, druva, triecienfronte.

Lai valoda būtu dzīvāka, tēlaināka, labskanīgāka, ekspresīvāka, izmanto parcelāciju (teikuma pārdalīšanu), piemēram: Tagad, sēžot krastā uz apgāztas laivas, dziedam paši sev. Un jūrai. Un palmām. (M.Kvite.)

Ekspresivitātes radīšanai izmanto arī elidējumu teikuma daļu izlaidumus, aprāvumus un nomināciju, piemēram: Aizupes, Guldupji, Atvari, Saulrieti... Divpadsmit slaucamo govju nometnes, un vārdi visām skaisti, kā no dziesmas ņemti. (A.Berķis.) Lejā zem aizsprosta ārdās upe, dzeltenas bangas mētādama, putu vērpetes šķaidīdama. Ciemiņiem ciemiņu doma - kā būtu, ja tur ar laiviņu... (I.Jēruma.)

Parcelāti un elidējumi ir visai raksturīgi sintakses stilistiskie līdzekļi. Varētu domāt, ka šo izteiksmes līdzekļu lietojuma biežums vislielākais ir daiļliteratūras valodas stilā, bet statistika rāda, ka tie biežāk izmantoti publicistikā nekā daiļliteratūrā. (Pētīti vienu un to pašu autoru daiļprozas teksti un publicistiskie apraksti.) Kāpēc tā? Acīmredzot tāpēc, ka parcelācija un elidācija nav īpaši ekspresīvi izteiksmes līdzekļi. Šādi ne sevišķi poetizējoši paņēmieni rada publicistikas valodas stilam atbilstošu mērenu emocionalitāti un ekspresivitāti, un tie tiek bieži lietoti.

Publicistikas valodas īpatnības nosaka tās funkcijas un tie apstākļi, kādos noris publicistiskā daiļrade. Tā bieži notiek ļoti īsā laikā, un tas neļauj līdz ideālam izveidot laikraksta, raidījuma u.c. tekstu valodisko formu. Turklāt šajā procesā piedalās ne viena persona, bet daudzas. Publikācijās tiek iesaistīti citu komunikācijas sfēru materiāli - ziņojumi, likumprojekti u.c. Būtisks faktors ir arī tas, ka atkārtojas tematika, ko nosaka tās sezonālais raksturs (sēja, ražas novākšana, lopbarības sagatavošana, izslaukumi, svinīgās sēdes un vēlēšanu sapulces, konferences) un notikumu līdzība dažādās zemēs.

Tā visa rezultātā neizbēgami rodas valodas standarti, kas ir šī stila raksturīga iezīme.

3.

Publicistikas valodas stilam ir savas īpatnības leksikā, frazeoloģijā, morfoloģijā un sintaksē. Šeit nav iespējams dot šo parādību sistemātisku aprakstu, un mūsu temata sakarā tas nav nepieciešams, bet, lai valodas stilu ieskicētu sistēmā, ir nepieciešams vērtēt arī tipiskās valodas īpatnības. Publicistikā tās ir parādības, kas saistās ar racionālo un emocionālo, ar automatizāciju un aktualizāciju.

Ietekmēšanas un pārliecināšanas funkciju var veikt ar divējādiem valodiskajiem līdzekļiem - ar racionālajiem un emocionālajiem.

Racionālie izteiksmes līdzekļi ir tie, kas iedarbojas uz prātu, - fakti, skaitļi, dati, piemēri, citāti un emocionāli neitrālie valodas resursi, kas dod tiešo informāciju.

Emocionālie izteiksmes līdzekļi kopā ar tiešo informāciju norāda uz autora attieksmi pret runas objektu vai adresātu - dod pozitīvu vai negatīvu emocionālo vērtējumu: cildinājumu, uzslavu, nievājumu, nicinājumu, nosodījumu, nopēlumu, izsmieklu utt. vai pauž emocionālu noskaņu - oficiālu, svinīgu, familiāru, humoristisku, ironisku, satīrisku u.c.

Atkarā no informācijas satura un apstākļiem, respektīvi, atkarā no žanra, racionālo un emocionālo līdzekļu kvantitatīvās attiecības var būt dažādas. Turklāt - tāpat kā citos stilos - notiek attiecīgo valodas izteiksmes līdzekļu automatizācija un aktualizācija. Publicistikas valodas stilā šiem procesiem ir savas īpatnības. Īpaši tas sakāms par automatizāciju, kas publicistikai ir sevišķi raksturīga.

Prakse rāda, ka arvien biežāk teikumi tiek veidoti no gataviem stabiliem jēdzieniski saistītiem vārdsavienojumiem vai tādiem vārdsavienojumiem, kas ir bieži lietoti un kļuvuši par tradicionāliem.

Aivara Berķa pētījums šai jautājumā rāda, ka «Cīņas» iznākšanas sākuma periodā šādi vārdsavienojumi veido 27-31 % teksta, bet 1972. gadā - jau 46% teksta. Turklāt vārdu skaits savienojumos arvien palielinās. «Cīņas» iznākšanas pirmajos trijos gadu desmitos stabilajos vārdsavienojumos ietilpa vidēji 2,4 vārdi, bet laikā no 1951. līdz 1972. gadam - jau 2,6 vārdi. Tāds ir publicistikas stila attīstības process.

Kā tas izskatās praksē? Fragments no 1972. gada 9. marta «Cīņā» publicētā raksta «Automašīna, krava, taupība»: .. kontroles punkta dispečera uzmanību piesaistījis kāds transporta līdzeklis, kas simtiem kilometru garu ceļu braucis nepiekrauts. Vēl nesen tādas mašīnas šoferis ar mierīgu sirdi atgrieztos garāžā. Taču valdība 1968. gadā pieņēmusi lēmumu "Par kravas autotransporta labāku izmantošanu". Viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kas noteikts šajā lēmumā, panākt lai starppilsētu reisos automašīnas nebrauktu bez vedamā. Vienīgā iespēja, kā novērst šīs nekārtības, ir sodīt vainīgos par autotransporta dīkstāvi. Praktiski šo uzdevumu veic ministrijas Autotransporta ražošanas pārvaldes starppilsētu kravas pārvadājumu apvienība. Pārvadājumus tomēr stipri traucē tas, ka bāzēs un noliktavās darbu pārtrauc jau tad, kad pat vistas vēl nav devušās pie miera.

Ne viens vien no šiem vārdsavienojumiem sastopams vai katrā laikraksta numurā. Tie ir sērijveida bloki, ko bieži izmanto rakstu «montēšanā». Paši par sevi tie var būt bez vainas, taču ne vienmēr der konkrētā raksta izveidē.

Minēsim kāda raksta fragmentu, kur šie sērijveida bloki paši par sevi ir labi, bet konkrētajā tekstā tik liels to lietojuma biežums ir nevēlams: Ir daži uzņēmumi, kas.. slikti rūpējas par daudzbērnu mātēm. Kā viens no šādiem uzņēmumiem ir Brocēnu kombināts. Kopā ar vīru strādāju kombināta cementa fabrikā.. Kombināts ir viens no Būvmateriālu rūpniecības ministrijas labākajiem uzņēmumiem republikā. Mums Brocēnu kombinātā vēl nav mazbērnu novietnes, tad šeit vainojams kombināta vadības un arodorganizācijas kūtrums un pašapmierinātība, kā arī Būvmateriālu rūpniecības ministrijas pasivitāte.

300 vārdu garā korespondencē nosaukums Brocēnu kombināts atkārtojas 4 reizes un 4 reizes arī pieminēta Būvmateriālu rūpniecības ministrija. Te nu korespondents un redaktors precizitātē un konkrētībā ir pārcentušies, baidīdamies, lai kāds Brocēnu rūpniecības vienīgo fabriku nesajauktu ar ko citu.

Aktualizācijas un automatizācijas procesi ir savstarpēji saistīti: aktualizācijā valodas elements iegūst savu vienreizējo un vienreizīgo skanējumu, bet, atkārtoti lietots, tas novitāti zaudē un automatizācijas procesā kļūst par standartu vai pat par štampu.

Tā notiek, piemēram, ar poetizējošiem publicistikas vārdiem un vārdsavienojumiem. Sākotnēji un trāpīgā lietojumā tie ar savu emocionalitāti sekmīgi palīdz veikt ietekmējošo funkciju, taču, bieži lietoti, apbružājas, ne vairs skan, bet grab, un ietekmējošā funkcija sāk darboties ne cerētajā, bet pretējā virzienā - rada nepatiku, pliekanību, svinīguma un sirsnīguma vietā komisku iespaidu. To feļetonā spilgti rādījusi Anna Sakse: Svētdien notika mūsu rajona druvu kopēju un jūras arāju zeltīto lapu mēneša svētki. Pēc īsas rajona sekretāra uzrunas sākās sacensības. Druvu kuģu kapteiņu sacensībās uzvarēja PSKP XX kongresa vārdā nosauktā kolhoza tehnikas komandieri, bet starp tērauda kumeļu braucējiem veiklākie bija Saulainās nākotnes matadori. Zilā lauka vagotāji sacentās virves vilkšanā, bet viņu meitas un māsas - tīklu lāpīšanā un izsmeltā dzelmes sudraba uzvēršanā žāvēšanai.

Publicistikā lietotie poetizējošie vārdi un vārdsavienojumi ir dažādi.

Ir universāli vārdi, kuru poetizējošais efekts nav liels, bet tie tiek ļoti bieži lietoti tāpēc, ka nosauc pozitīvas parādības, piemēram, cīnīties, cīņa, celt, panākt, ritēt. Diemžēl biežā lietojuma dēļ šie vārdi zaudē savu emocionālo efektu.

Ir dežūrvārdi ar visai izteiktu poetizējošu efektu un diezgan raibu apkaimi, piemēram: (jūras, kultūras druvas, zilā lauka) arāji, (kolhoza, skolu, izglītības, kultūras, literatūras) druva, kaldināt (uzvaras, panākumus, sasniegumus, paraugu), (dzīvais, dīķu, zivju, jūras, zilās druvas) sudrabs.

Ir arī metaforizēti sporta un militārie termini: (sējas, darba, lopkopības, ideoloģiskā) fronte, triecienfronte, starts, finišs (sējai, pļaujai, ražas novākšanai, cīņai).

Visvairāk ir poetizējošo vārdsavienojumu, piemēram: darba rūķi, darba duna, druvu kuģi, lauku (tīrumu, druvu) karaliene, otrā maize, saldās saknes, tērauda kumeļi, zilie ekrāni, kaldināt darba uzvaras, spoži kvēlo sacensības liesma, sacensības spožās ugunis.

Motivētā lietojumā šie izteiksmes līdzekļi emocionāli pozitīvi ietekmē adresātu, jo nav vārdu štampu, ir tikai vārdu štampveidīgs lietojums. Ja šos vārdus glabā kā karogus svētku reizei, tad tie arī veic cerēto emocionāli estētisko funkciju. Taču daudzās maztirāžas avīzēs, radio un televīzijas intervijās šie izteiksmes līdzekļi nemotivēta lietojuma dēļ ir salkani un pat komiski teksta «izpušķotāji».

Publicistikā joprojām sīksti turas

1 ) semantiskie barbarismi: apgāzt (pierādījumus, domas) - neatzīt, noraidīt, atspēkot vietā; izvest lēmumu - nolemt vietā; atremontēt - izremontēt, saremontēt, salabot, izlabot vietā;

2) standartizēta liekvārdība: īstenot lēmumus dzīvē (kur citur var īstenot - uz papīra?); saņēma prēmiju par paveikto darbu (vai tad par nepaveikto arī dod?);

3) standartizēta frāžainība: veikt pasākumus; pavērt perspektīvas; ieslēgties pirmajās rindās; sasprindzināt spēkus; vēl augstākus rādītājus ieguvušas atsevišķas saimniecības;

4) nevietā lietoti dežūrvārdi: liels, labs, augsts, galvenais.

Iepriekš minēto tipu automatizācija neveic ne racionālās, ne emocionālās ietekmēšanas funkcijas, bet liecina par trūkumiem valodā un primitīvismu tās stilistiskajā lietojumā.

Aina Blinkena, runājot par valodas kultūru, par vienu no svarīgākajiem faktoriem min stila izjūtu. Mūsu žurnālistiem, īpaši republikas centrālajā presē, radio un televīzijā, stila izjūta ir laba, taču kādam jaunākam vai steidzīgākam rakstītājam atsevišķi izteiksmes līdzekļi neharmonē ar teksta kopējo plūdumu, tie ir vai nu par augstiem, vai par zemiem.

Tā korespondents, likdams vienkārša lauku cilvēka mutē avīžu frāzes, rada neīstuma iespaidu:

Bija jau satumsis, kad sieva pārnāca mājās. Viņas sejā bija lasāmas rūpes, un tas uztrauca vīru. - Varu tevi iepriecināt, Eduard! Vienas laktācijas laikā esmu otras govs produktivitāti palielinājusi gandrīz par pustonnu, - Matrjona stāstīja vīram. Tāpat komismu rada šāda pārspīlēti patētiska frāze: Jau 30 gadus [viņš] deg skatuves liesmās.

Nemotivēti lietoti pazemināta stila vārdi savukārt norāda, ka autors nerespektē valodas normas, ka viņa valoda nav kulturāla, piemēram: Lielu robu iesita pērnā ziema un pavasaris, kad knapa bija lopbarības bāze.