J.Rozenbergs Latviešu valodas stilistika

Kur koncentrējas parādības būtiskākie aspekti, tur arī uzskatāmāk izvirzās šās parādības trūkumi. Valodas galvenās funkcijas - komunikatīvo, ekspresīvo, emocionāli estētisko - izsaka valodas semantiskie faktori, no kuriem leksika ir pats nozīmīgākais, bagātākais faktors. Tāpēc arī leksikā teorētiski gaidāms visvairāk kļūdu, un prakse to apstiprina. Ir dažādu tipu kļūdas, un bieži vienā vārdā koncentrējas vairāku tipu kļūdas. Var būt leksiska rakstura kļūdas, piemēram, vārda nepareiza lietojuma gadījumos, un tikai stilistiska rakstura kļūdas, piemēram, stilam neatbilstošs vārdu lietojums. No teiktā izriet, ka vienā gadījumā būtu jārunā par leksiskām, bet otrā - par leksikostilistiskām kļūdām.

Šī attiecīgo kļūdu tipu klasifikācija iecerēta praktiskām vajadzībām, un, lai nesarežģītu sistēmu un neradītu praksē grūtības, grāmatā īpaši netiek risināta problēma par leksikas un leksikostilistisku kļūdu robežām. Praktiskajā stilistikā ir lietderīgi šīs parādības tvert kopumā un kopsakarā, kā to parasti arī dara.

Tāpēc termins leksikostilistiskās kļūdas ir nosacīts, bet praksē parocīgs.

Latviešu valoda praksē, t.i., runā, resp., tekstā, ir diferencējusies dažādos stilos.

Šais stilos sastopamas dažādas leksikostilistiskās kļūdas. Grāmatā nav iecerēts aplūkot leksikostilistisko kļūdu tipus atsevišķos stilos. Materiāli analīzei ņemti galvenokārt no publicistikas un skolēnu sacerējumiem, t.i., no tekstiem, kuros jāievēro literārās rakstu valodas normas.

Par atsevišķiem leksikostilistisko kļūdu tipiem ir jau runāts darbos, kas domāti skolu vai izdevniecību vajadzībām, bet vienota visu kļūdu aptveroša sistēma vēl nav dota. Arī šis kļūdu tipu pārskats nepretendē aptvert visu.

Teorētiski nav grūti saprast, ka runā resp. tekstā dažkārt vārdu var būt par maz, dažkārt par daudz vai arī tie var būt aplam lietoti. Tādējādi izdalāmi trīs leksikostilistisko kļūdu tipu veidi: 1 ) nemotivēts vārda izlaidums, 2) liekvārdība, 3) neiederīgu vārdu lietojums.

3.2.3.1. NEMOTIVĒTS VĀRDA IZLAlDUMS

Vārda izlaidums vietā un nevietā - par to ir rakstīts daiļliteratūras kritikā un zinātniskos apcerējumos, par to tiek domāts skolā. Runā un rakstītajā tekstā teikumi ir dažādi. Bieži jo bieži ir sastopami teikuma aprāvumi un vārdu izlaidumi. Vārda izlaidums var būt stilistisks līdzeklis un var būt arī kļūda.

Vārdu izlaidumi un teikumu aprāvumi kā sazināšanās un māksliniecisks izteiksmes līdzeklis plaši tiek izmantoti daudzās cilvēka darbības sfērās - dažādos valodas stilos.

Vārdu izlaidumi bieži sastopami sarunvalodā. Uz jautājumu Vai tu lasīji šo grāmatu? sarunvalodā parasti atbild ar vienu vārdu - Jā, nevis ar pilnu teikumu - Jā, es lasīju šo grāmatu. Ja turpinātu sarunu, teikuma modelis varētu būt, piemēram, šāds: Vai patika?, nevis - Vai tev patika šī grāmata? Un tāpat sekotu īsa atbilde - Ļoti, nevis Man ļoti patika šī grāmata. Šādus vārdu izlaidumus un teikumu saīsinājumus nosaka valodas labskaņa un pašas sarunas iekšējā sistēma. Šādos gadījumos sazināšanos, teiktā saprašanu nodrošina konkrētā situācija (vieta, laiks, mīmika, žesti, sarunas dalībnieku iepriekšējās zināšanas par apspriežamo jautājumu utt.) un iepriekšējais un sekojošai teksts, resp., konteksts.

Vārdu izlaidums jeb elipse bagātīgi tiek izmantota daiļliteratūrā, ne tikai lugās, dialogos, bet arī prozā un dzejā. Ar elipses un teikuma aprāvuma palīdzību veido zemtekstus, attēlo strauju darbības kāpinājumu, spilgtus personāža pārdzīvojumus utt.

Elipse sastopama arī daudzos publicistikas žanros un pat zinātniskos rakstos, pēdējos gan ļoti ierobežoti. Ne vienmēr izlaidums ir māksliniecisks izteiksmes līdzeklis. Tā lietojumu var noteikt arī tehniski apstākļi - nepieciešamība ierobežot vārdu skaitu, piemēram, telegrammās, vārdnīcās, veidlapās utt.

No teiktā var saprast, ka vārdu izlaidumi ir pašas runas nosacīta, dabiska parādība.

Bet runā resp. tekstā sastopami arī tādi vārdu izlaidumi, kas nav motivēti, tās ir leksikostilistiskās kļūdas. Atkarībā no valodas lietotāja vecuma un izglītības pakāpes šīs kļūdas ir atšķirīgas. Vārda izlaidumu vērtējot, jāņem vērā arī stila īpatnības un citi apstākļi (piemēram, metodiskie apsvērumi skolas praksē).

Skolēnu sacerējumos paviršības, steigas vai valodas lietojuma iemaņu trūkuma dēļ ir vērojami visdažādākie nemotivētie vārdu izlaidumi. Bieži vien tiek izlaists teikuma priekšmets vai saitiņa, piemēram: Nosodoši _ I izturas pret iespēju izbēgt no cietuma. Tādēļ Indrānu saimnieces tēls _ gaišākais sievietes, mātes tēls latviešu pirmspadomju literatūrā.

Nemotivēti vārdu izlaidumi sastopami ne tikai skolēnu sacerējumos, bet arī iespiestos tekstos. Minēsim dažus piemērus no laikrakstiem.

Gadās teikumi, kuros vārda izlaidums pārpratumus nerada, bet traucē valodas plūdumu, piemēram: Protams, katram kolektīvam ir tiesības prasīt, lai sacensību kalendārs būtu gatavs laikā, _ būtu pilnīgs. Daudzreiz pārmests mūsu meistarkomandām, ka _ iekļuvušas individuālisma valgos.

Retumis ir arī tādi teikumi, kuros vārda izlaidums var radīt pārpratumus, piemēram: Jūrā dosies kuģi, kas ieradīsies no Rīgas, kā arī _ tiks izremontēti pašā bāzē. Neskaidro teikumu grūti saprast. Var domāt, ka jūrā dosies kuģi, kas atbrauks no Rīgas, kā arī tie tiks izremontēti pašā bāzē. Bet pēc raksta satura var nojaust, ka jūrā dosies kuģi, kas ieradīsies no Rīgas, kā arī tie, kurus izremontēs pašā bāzē.

Cits piemērs. Tuvojoties gada noslēgumam, iestāžu, uzņēmumu un organizāciju vadītājiem nekavējoties jāpārbauda un jāsakārto māju numerācija _ pakļautajos namīpašumos. Šajā teikumā nav saprotams, kam pakļauti namīpašumi.

Vārda izlaiduma dēļ aplam var saprast arī teikumu Tādējādi uzņēmumos nekādas grāmatvedības _ apstrādes nebūs. Plašāks konteksts dod iespēju nojaust, ka minētajā teikumā ir runāts nevis par grāmatvedības, bet gan par dokumentu apstrādi.

No iepriekš teiktā iespējams secināt, ka vārda izlaidums var būt motivēts un nemotivēts. Pēdējā gadījumā tā ir kļūda. Ir divējādi nemotivēta vārdu izlaiduma kļūdu tipi: tādas kļūdas, kas traucē runas plūdumu, un tādas, kas traucē domas uztveri.

3.1.3.2. LIEKVĀRDĪBA

Valodas spēks slēpjas prasmē nedaudzos vārdos pateikt daudz. Izteikties īsi, lakoniski ir liela māka. Lakonisms galvenokārt nozīmē to, ka tekstā vai runā nav nekā lieka, nekā nejauša. Taču bieži gadās lasīt vai dzirdēt teikumus, kuros ir lieki, tukši vārdi. Liekvārdība ir viena no raksturīgākajām leksikostilistiskajām kļūdām. Liekvārdības cēloņi ir dažādi, un atšķirīga ir tās izpausme dažādos stilos. Viena no būtiskākajām lietišķo rakstu valodas stila pazīmēm ir izteiksmes lakonisms un koncentrētība. Tomēr atsevišķos šā stila paveidos ļoti bieži ir vērojama liekvārdība. Tā ieviešas arī publicistikā un citos stilos, tāpēc šajā grāmatā ievietotie piemēri ir ņemti galvenokārt no laikrakstiem vai laikrakstu redakcijās iesūtītajiem materiāliem.

Izšķirami vairāki liekvārdības paveidi un to tipi. Raksturīgākos liekvārdības paveidus nosacīti varētu nosaukt par tukšvārdību, daudzvārdību, dubultvārdību.

3.2.3.2.1. TUKŠVĀRDĪBA

Retāk rakstītā, biežāk runātā tekstā ir vērojami vārdi parazīti.

l. Tie ir vārdi, kas, lietoti bez motivācijas, piegružo runu. Šo vārdu nav daudz, bet, ja kāds no tiem iespiežas mūsu runā, tad grūti no tā tikt vaļā, jo runātājs nemana savus vārdus parazītus, lieto tos automātiski. Parastākie parazīti ir vārdi - tiešām, zini, redziet, saprotiet, vispār nu vai vārdsavienojumi - vai ne, tā sakot, galu galā u.c. Vārdus parazītus izmanto daiļliteratūrā un atsevišķos publicistikas žanros personāža valodas raksturošanai.

2. Retumis par vārdiem parazītiem kļūst saikļi (piemēram, un, bet), partikulas (piemēram, pat, it kā, kā), jau partikulas vai apstākļa vārda funkcijā un citi vārdi, ar kuriem runātājs vai rakstītājs cenšas precizēt izsakāmo domu, piemēram: Varētu jau sēt visus 90 ha 45 cm rindās, bet mūsu cukurbiešu kombaini jau piemēroti 60 cm platām rindām. Ieraduma vārdi domu neprecizē, dažkārt pat aplam sagroza. Piemēram, teikumā Tas ir it kā sava veida ievads partikula it kā ir lieka, ja runā par sava veida ievadu [grāmatai], bet ne par ko citu, kas būtu ievada vietā. Teikumā Kā pirmais mūsu rajonā sēklas nopircis Kalniņš partikula kā ir aplam lietota, jo minētais Kalniņš tiešām pirmais sēklas ir nopircis.

Tātad ieraduma vārdu lietošanu tekstā var nosaukt par tukšvārdību.

3.2.3.2.2. DAUDZVĀRDĪBA

Bieži ir sastopami teksti, kuros sarežģītas, neveiklas, garas konstrukcijas var pārveidot vienkāršākās, īsākās konstrukcijās.

1. Bieži bez vajadzības viena trāpīga vārda vietā lieto divu vārdu savienojumu, tādējādi radot daudzvārdību un nereti tukšu frāžainību.

a) Tā lietvārdiem, kas tekstā precīzi izsaka vajadzīgo jēdzienu, vēl pievieno vispārinošas nozīmes lietvārdu - nodrāztu dežūrvārdu. Piemēram, atbildības vietā lieto atbildības sajūta; mācību vietā - mācību darbs; kārtības un kultūras vietā - kārtības un kultūras līmenis; tīrumos sēj nevis sēklu, bet kaut kādu sēklas materiālu utt.

b) Pēc līdzīga principa ir veidotas arī dažas citas daudzvārdu konstrukcijas, piemēram, no trāpīgā darbības vārda izteicēja atvasina lietvārdu, kuru pievieno nekonkrētākas nozīmes verbam - dežūrvārdam: uzstādīt vietā lieto paveikt uzstādīšanu; vagot vietā - izdarīt vagošanu; noformēt vietā - veikt noformēšanu; remontēt vietā - veikt remontēšanu; piedalīties vietā - ņemt dalību; atbildēt vietā - sniegt atbildes; izpildīt vietā - izpildi paveikt - Rūpnīcas strādnieki apņēmušies līdz 26. XII paveikt gada plāna izpildi.

Jānorāda, ka dažas analītiskas konstrukcijas latviešu valodā tomēr tiek lietotas un bez tām pat nevar iztikt, piemēram: dot pretsparu, izdarīt dziļurbumus, dot zvērestu, izdarīt metienu. Šādas konstrukcijas arvien biežāk izmanto lietišķo rakstu un publicistikas valodas stilā. Ja tās bagātina valodas izteiksmes līdzekļus, tad nav skaužamas.

c) Statistika rāda, ka nepieciešamības un vajadzības izteikšanai bieži lieto divu vārdu savienojumu vajag iet, pat nākas iet viena vārda jāiet vietā, piemēram: Par tiem nākas runāt vēl un vēlreiz. Tādējādi netiek izmantota latviešu valodas vajadzības izteiksmes sinonīmika (sal. arī būs iet). Šīs divvārdu formas visbiežāk sastopamas tulkojumos no krievu valodas.

2. Sastopami arī lieki precizējumi, pašsaprotamu lietu īpaši skaidrojumi.

a) Dažkārt ar vietniekvārdiem mans, mūsu, jūsu, savs, šis, tas, tāds ir izteikti lieki apzīmētāji, piemēram: Traktora vadītājs man pārsita manu galvu.

b) Ir arī ar divdabjiem izteikti lieki precizējumi, piemēram: Par šo summu kapitāli atremontēja (!) [pareizi: saremontēja, izremontēja - J.R.] sešus esošos traktorus. Vāji kontrolēja pieņemto lēmumu izpildi. Pēc notikušā koncerta izraisījās garas pārrunas. - Neesošus traktorus nav iespējams remontēt, tāpat nevar kontrolēt nepieņemtus lēmumus, vārdi pēc koncerta jau norāda, ka tas ir noticis.

3.2.4.2.2. DUBULTVĀRDĪBA

Ir arī tādi liekvārdības gadījumi, kur liekais precizētājs vārds izsaka kāda jau teikumā esoša cita vārda nozīmi. Šādu parādību varētu nosaukt par dubultvārdību.

a) Piemēram, teikumā Izmeklējumus var izdarīt speciāli šim nolūkam iekārtotajās laboratorijās vārds speciāli izsaka to pašu, ko vārdi šim nolūkam, tāpēc viens no šiem dubulteņiem ir lieks.

b) Visbiežāk tekstā dublē vienas nozīmes internacionālisms un latviskas cilmes vārds, piemēram, teikumā Uz dēļiem mums ir ierobežots limits vārds limits, kas cēlies no latīņu valodas, nozīmē ierobežojums. Tāpēc varētu teikt Dēļi mums ir limitēti, Dēļi mums ir (tiek plānoti, paredzēti izsniegt utt.) ierobežotā daudzumā.

c) Dažreiz vārdi nozīmes ziņā pilnīgi nesakrīt, bet viena vārda nozīme sevī ietver arī otra vārda nozīmi, piemēram: Aģitpunktā uz galda nekārtībā ir izmētātas avīzes un dažādas brošūras. Vārds izmētātas savā semantikā ietver arī vārda nekārtībā nozīmi.

Daudzvārdībās cēloņi ir dažādi. Tās pamatā var būt runātāja vai rakstītāja paviršība, valodas nabadzība vai nevīžība meklē īsto vārdu, neuzticēšanās savai domai vai tās uztvērējam. Daudzvārdība liecina nevis par vārdu krājuma bagātību, bet gan par tā nabadzību.