J.Rozenbergs Latviešu valodas stilistika

Neiederīgu vārdu lietojuma gadījumi ir ļoti dažādi.

Atkarā no vārda neiederīguma rakstura var izdalīt vairākus vārda neiederīguma paveidus: (1) stilam neatbilstošu vārdu lietojumu, 2) satura ziņā netrāpīgu vārdu lietojumu un 3) vārdu nepareizu lietojumu.

3.2.3.3.1. STILAM NEATBILSTOŠS VĀRDU LIETOJUMS

Viena no kulturālas valodas prasībām ir izteiksmīgums. A.Blinkena, runājot par kulturālas valodas elementiem, kā vienu no svarīgākajiem izvirza stila izjūtu.

Galvenās stilam neatbilstošo vārdu lietojuma kļūdas saistās: ar paaugstināta un pazeminātā stila vārdu netrāpīgu lietošanu.

Runātājam un rakstītājam ir dabiska vēlēšanās izteikt skaisti, gleznaini. Tēlu valoda ar savu emocionalitāti spēcīgi iedarbojas uz klausītāju un lasītāju nekā neitrāli, neizteiksmīgi vārdi. Taču ne katrā stilā emocionālu vārdu lietojums atbilst stila prasībām, un ne katram ir dotības un iemaņas emocionālā teksta veidošanā.

Arvien tiek runāts par publicistikas valodas izteiksmīguma un iedarbīguma nepieciešamība, bet tieši žurnālistikā visbiežāk sastopamies ar neveiksmīgi lietotiem skaistiem, cildeniem vārdiem.

Piemēri: Tāpēc no Liepniekiem uz citām novietnēm aizceļo apaļi, veselīgi telēni. Par estrādes lietu un liepu iznīcināšanu tika vēstīts rajonam un ciemam. Jau 30 gadus [viņš] deg skatuves liesmās. Vārds aizceļo ir pārāk cildens teļu pārvešanas, pārvietošanas apzīmēšanai, pozitīvas emocionāli ekspresīvas nokrāsas vārds vēstīt neiederas tekstā, kurā izteikts negatīvs saturs, skaistā frāze degt skatuves liesmās ir tik cildinoša, ka atgādina Pietuka Krustiņa Augstās dziesmas patosu.

Šāda nemotivēta poetizēšana visbiežāk vērojama raksta sākumā, retumis nobeigumā. Piemēram, kāda korespondence iesākta skaistiem, liriskiem vārdiem: Saule iemet klēpi mirdzošu staru stikla jumtos, otrs teikums jau ir lietišķāks: Blakus vecajām siltumnīcām, netālu no kolhoza .. kantora tagad paceļas jauns siltumnīcu kombināts. Tālāk visai neizteiksmīgā valodā stāstīts par veco un jauno siltumnīcu platību, par plāna izpildes gaitu.

Šāda poetizēšana dažkārt pāriet panaivā patosā: - Celies, dēls. Rau, kāda liela diena ārā! - tā ir māte, kas modina. Patiešām. Visapkārt balta gaisma. Tā aizdzen miegu kā nebijušu, un pa gaisu aizlido sega. Spēks, kur tu rodies! Pat tādā mazā cilvēkā tā tik daudz.. Tā iesākts apraksts par kādu pedagogu, kas strādā skolā, kurā pats kādreiz mācījies. Aiz šāda ievadījuma seko pasauss stāstījums par audzinātāja darbu.

Skaistās sākuma frāzes nedod cerētos rezultātus, ja nav iespējams vai nav attiecīgo iemaņu veidot tekstu vienotā stilā vai sintezēt vairāku stilu elementus. Stilu sajaukumā pat tēlaini teikumi var kļūt par traucējošiem piekabinājumiem.

Bez stila izjūtas, pareizāk būtu gan laikam teikt - bez mēra izjūtas lietojot skaistus vārdus, tos nobružā un padara par frāžainiem štampiem, piemēram: arāji (jūras, kultūras, druvas), brūnaļas (govis), darba rūķi (strādnieki, traktoristi, zvejnieki, skolotāji), druva (skolu, kultūras, izglītības, kolhoza), triecienfronte (sējas, darba, lopkopības), kaujas gatavībā (darbam, mācībām, sacensībām, aršanai, ražas novākšanai), kaldināt (uzvaras, panākumus), rit (darbs, sacensības, cīņas, zveja, ražas novākšana), sudrabs (dzīvais, dīķu, zivju, jūras, zilās druvas), (spožas) vadugunis (rezerves ražošanas pārvaldes saimniecības, lopkopības sniegums, pieredze, kolhozu lauku varoņi). Tie ir tikai atsevišķi piemēri, kas ņemti no laikrakstiem. Šo daiļfrāžainības štampu ir daudz vairāk un ne tikai publicistikā vien.

Dežūrvārdiem un dežūrfrāzēm ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, tie daudzos gadījumos nav trāpīgākie, otrkārt, tie var radīt liekvārdību, treškārt, daudzi dežūrvārdi un to savienojumi tiek lietoti metaforiski; tiem ir vai ir bijusi noteikta emocionāli ekspresīva funkcija ar pozitīvu attieksmi. Katrs mākslinieciskais izteiksmes līdzeklis ir iedarbīgs savā vienreizīgumā, neatkārtojamībā. Bieži lietots, tas zaudē māksliniecisko spēku. Tā tas ir noticis ar daudziem pašreiz lietotiem dežūrvārdiem. Tāpēc pret tiem tik asi vērsušies arī rakstnieki. Feļetonos, lugās, romānos tos ir izsmējuši Anna Sakse, Miervaldis Birze, Gunārs Priede, Dagnija Zigmonte u.c.

Tēlaini rakstīt ir liela māka - neviļus nāk prātā Jāņa Sudrabkalna un Andra Vējāna gleznainā publicistika. Ne katram pa spēkam tēlaini rakstīt, un ne tikai tēlainība ir iedarbīga un ieinteresē lasītāju.

Tēlainību rada ne vien paaugstināta stila vārdi, bet arī pazemināta stila vārdi. Daiļliteratūrā pazemināta stila vārdus lieto gadījumu vairumā apzināti, turpretī publicistikā nereti šos vārdus izmanto nezināšanas, paviršības, stila izjūtas trūkuma dēļ.

Piemēri: Pie mums pat ir bijuši gadījumi, kad dziedāšanas stundas tiek piešpricētas (pareizi: pieliktas, vēl klāt dotas - J.R.) vienam otram skolotājam, lai būtu pilns stundu skaits. Bet piecu pilsētu turnīra uzvarētājs.. uz augstāko sabiedrību izsitās (literārā valodā: augstākajā klasē tiek, iekļūst - J.R.) daudz vieglāk. Daudziem jau arī motocikls liekas par prastu - šķielē uz četriem riteņiem (literārā valodā: arī motocikls neapmierina, liekas neērts satiksmes līdzeklis - domā, grib, gatavojas iegādāties, pirkt automašīnu - J.R.).

Vārdi piešpricēt, izsisties ir žargonismi, bet vārds prasts barbarisms. Šie leksiskie slāņi, tāpat kā vulgārismi, ir neliterārās valodas materiāls, tāpēc tos var izmantot tikai atsevišķos stilos un žanros. Īpaši labai stila izjūtai jābūt, lietojot vārdus, kas svārstās starp literāro valodu un vienkāršrunu, kļūmes rada arī sarunvalodas vārdi. Oficiālā tekstā visbiežāk lietoti šādi stilam neatbilstoši vārdi: dikti, drusku, knapi, pulka u.c.

Augstāka stila vārdu lietojums nav īpaši bīstams literārajai valodai, tas galvenokārt mazina teksta izteiksmīgumu un iedarbīgumu, bet zemāka stila vārdu lietojums turklāt vēl piegružo valodu.

Ir vērojama tā saucamā valodas demokratizācija, īpaši daiļliteratūras valodas stilā, bet tas nenozīmē, ka literārā valoda un arī daiļliteratūra ir jāpiesārņo ar valodas duļķēm. Tieši pretēji - rakstniekam jābūt modram literārās valodas sargam un apdomīgam tās veidotājam.

3.2.3.3.2. SATURA ZIŅA NETRĀPĪGS VĀRDU LIETOJUMS

Vārds ir visu faktu, visu domu ietērps. Mākslas darbam nepieciešama noteikta, precīza valoda, uzmanīgi izraudzīti vārdi, runājot par daiļliteratūras valodu, atzīmē lielais krievu valodas meistars Maksims Gorkijs. Viena no valodas meistarības rakturīgākām pazīmēm ir trāpīgi lietots vārds. Paraugam varētu minēt daudzu latviešu rakstnieku, žurnālistu, zinātnieku un skolotāju valodu. Andreja Upīša teksti pārsteidz ar vienkāršu, bet retumis lietotu vārdu un to nozīmju izmantojumu; Vilis Lācis valodas spilgtumu panācis ne tik daudz ar tropiem un citiem tiešajiem valodas tēlainās izteiksmes līdzekļiem, kā ar trāpīgu vārdu; Raiņa rokraksti liecina, ka dzejnieks dažkārt ir apsvēris vairākus variantus, līdz atradis īsto vārdu.

Šādu piemēru ir daudz, bet vērojama arī pretēja parādība, proti, satura ziņā netrāpīgs vārdu lietojums.

Šis leksikostilistisko kļūdu veids robežojas arī ar cita rakstura kļūdām.

Vispārīgākas nozīmes vārda lietojums konkrētākas nozīmes vārda vietā daudzos gadījumos ir tipveida parādība, bet attiecīgais vārds parasti nepretendē uz poētisma funkcijām. Piemēram, var teikt - attaisīt durvis, grāmatu, mēteli, pudeli, nazi, bet attiecīgās darbības izteikšanai ir arī precīzāki speciāli vārdi, kas raksturo pašu priekšmetu: atvērt durvis, atšķirt grāmatu, atpogāt mēteli, atkorķēt pudeli, atvāzt nazi. Šā tipa vispārīgās nozīmes vārdus parasti neizjūt kā valodas štampus. Tie neliecina par valodas bezgaumību, tie nav neprecīzi, bet nav arī trāpīgākie.

No visa iepriekš teiktā būtu aplam secināt, ka vispārīgākas nozīmes vārds vienmēr ir neprecīzākais. Dažkārt tas ir iederīgāks par konkrētās nozīmes vārdu, piemēram: Patlaban darbojas 9 stacionārie sadzīves pakalpojumu punkti, un paredzēts atvērt vēl 6 punktus. Šajā tekstā iederīgākais vārds ir punkti, jo tie var būt gan dažādi ateljē, gan pulksteņu un apavu remontu darbnīcas, gan frizētavas utt.

Taču ir polisēmi, kas kļuvuši par dežūrvārdiem. Tie sarucina katra valodas lietotāja un arī pašas valodas leksikas bagātības, jo trāpīgākie vārdi tādā veidā tiek virzīti uz pasīvo leksiku.

Tā, piemēram, vārds atzīmēt ir uzkundzējies tādiem savā vietā trāpīgiem vārdiem kā norādīt, aizrādīt, minēt, pieminēt, uzsvērt, akcentēt, konstatēt, piezīmēt, piebilst, pasvītrot, ierosināt, sacīt, teikt utt.

Tāpat vārdu dot lieto tādu trāpīgu vārdu vietā kā izveidot (māksliniecisko ietērpu), pārdot (preces uz parāda), maksāt (cik maksāt par āboliem), koncertēt, rīkot, organizēt (koncertu), izteikt (pamācības, paskaidrojumus), pamācīt, paskaidrot, ļaut, neļaut (strādāt), traucēt (strādāt) utt.

Latviešu valodu noplicina arī ekspluatētie vārdi izmainīt (izmaiņa), aizmirstot, ka ir trāpīgāki vārdi, piemēram: grozīt, pārkārtot, pārveidot, pārvērsties u.c.

Tāpat ir ar vārdu noformēt, kam ir sinonīmi: izveidot, apdarināt iekārtot, sagatavot, izdaiļot, izveidot u.c.

Arī dežūrvārdam pakavēties ir sinonīmi: analizēt, aplūkot, apskatīt, izskaidrot u.c.

Valodu noplicina arī vārds ražot. Attiecīgā tekstā tam var būt trāpīgāki vārdi, piemēram: audzēt, darināt, gādāt, rūpēties, veidot u.c.

Ir padaudz arī citu dežūrvārdu, piemēram: cīnīties, celt, panākt, druva, fronte, loma, ritēt, vagot, fondā, kontā, kaldināt u.c., kā arī aiz latviešu iztapības pēdējā laikā pārņemtie angļu valodas barbarismi, kuriem vajadzīgais novērtējums gaidāms tikai tad, kad tautas un valsts vadībā radīsies atbilstoša lieluma personības; valodnieku pūliņi nevar pagaidām būt auglīgi, bet vajadzīgi gan.