R.Veidemane

PAR  DAŽIEM  ĪPATNĒJlEM  VĀRDLlETOJUMlEM   RAlŅA  DAlĻRADĒ

Daiļliteratūras valoda ir tā valodas joma, kurā var sastapties gan ļoti jauni, gan ļoti veci vārdi (turklāt ar pēdējiem te domāti nevis valodā jau sen lietojamie, bet tādi, kas atzīti par novecojušiem). Raiņa daiļradē šī īpatnība izpaužas sevišķi spilgti. Te šo vārdu slāņu apvienošana nav tikai stilistiska parādība, bet tā ir saistīta ar Raiņa īpašo vietu latviešu literārās valodas vēsturē. Rainis atradās it kā uz robežas starp «veco» un «jauno» valodu. Protams, oficiāli tāds dalījums neeksistē, taču starp pirmsraiņa valodu un to posmu, kad Rainis latviešu valodu jau bija bagātinājis ar saviem jaunajiem vārdiem, vienlīdzības zīmi likt nevar.

Rainis vairāk nekā jebkurš cits uzskatīja par savu mērķi rakstīt nākotnes, rītdienas valodā, bet viņš izmantoja vārdus arī no agrākajiem valodas slāņiem, lai dotu tiem otru dzīvību. Viņš atdzīvināja valodā tādus vārdus kā maņa, dima, dairs, dziesna, dzēsma, dzesna, vizma un daudzus citus.

Šoreiz uzmanību pievērsīsim dažiem tādiem vārdiem, kurus Rainis lietojis to agrākajās, tagad daļēji aizmirstās nozīmēs. Īpaši pārpratumi nerodas, ja mūsdienu nozīmes no senākajām atšķiras tikai kā abstraktas no konkrētām.

Mēs baudām visjaukāko izredzi

Uz ezeriem, kalniem un lejām,

Un tomēr mēs drūmotām sejām:

Mums izredzes nav uz dzimteni

Un nākotni.

Abas nozīmes savstarpēji mijiedarbojas, te spilgtāk uzplaiksnījot vienai, te otrai, un veidojas interesanta metafora (tā tas ir vismaz ar mūsdienu valodas izjūtu apveltītam cilvēkam; lai konstatētu, kā šīs nozīmes uztvēra Rainis, nepieciešams plašāks pētījums).

Arhaisku nokrāsu valodai piešķir, piemēram, tādas mūsdienu literārajā valodā nelietotas vārdu nozīmes un formas kā

tvīkt (=slāpt): Dod dzert! - No dusmām jātvīkst nost!;

dēl (=likt): Kur na tu dēsi savu vienatni?;

dobjš (=caurs, izdobts): Kā kustons, nāvi jūtot, ievelkas

                                    Kur dobjā kokā, tumšā bedrē mirt.

Nozīmes te skaidras no konteksta, un pārpratumi gandrīz nav iespējami, kaut gan var rasties dažāds priekšstats par teksta stilistisko ievirzi.

Ja turpretī vārda nozīmju attīstībā notikušas komplicētas nozīmes elementu pārvirzes, var rasties un ir jau radušies dažādi pārpratumi uztverē.

Raksturīgs piemērs šai ziņā ir vārds šalkas.

Bez mēra, veida, dzīves - žņaudzas krūts.

Salst šalkas, tukšums veras, - diezgan būts!

Tā beidzas Raiņa dzejolis «Vēls vakars» krājumā «Tālas noskaņas zilā vakarā».

Rainis ļoti bieži dzejā lieto vārdu šalkas ar nozīmi 'drebuļi, trīsas'.

Šādu nozīmi pazīst daudzās latviešu izloksnēs, un tā reģistrēta K.Mīlenbaha un J. Endzelīna vārdnīcā (2. nozīme) : «šalka - ein kalter Schauier». Tagad latviešu valodā vairāk pazīstams ir homonīms. Taču šai gadījumā tas ne tikai pēc satura, bet arī pēc stilistiskās nokrāsas neatbilst Raiņa dzejoļa ievirzei. Aukstie pirmsnāves drebuļi un poētiskās šalkas (mežu, ūdeņu u.c.) ir emocionāli nesavienojami. Dzejolī "Vēls vakars", tāpat kā daudzos citos attiecīgā krājuma dzejoļos, nepārprotami runāts par nomāktību, par baismām nebūtības priekšnojautām, un tajā iederas pirmā no pieminētajām homonīmiskajām nozīmēm. Tāpat arī nākamajos piemēros:

Gaiss drēgnis, auksts - caur kauliem šalkas dzen;

Kā baigas balsis purvos klīstot sten.

No stīvā skata miesas šalkās kratās.

Gan viena, gan otra interpretācija būtu pieļaujama, piemēram, dzejolī «Ezers naktī»:

Es, draugs, šos smaidus pazīstu:

Kad šalkas skrien pār ezeru,

Tad saulē priecīgs sudrabs mirgo.

Vēl sarežģītākas un pat pretrunīgas ir attieksmes starp vārda rietēt dažādajām nozīmēm. Mūsdienu valodā ir pazīstamas divas. Visvairāk izplatītā no tām parasti: realizējas savienojumā ar vārdu saule (vai citu debess spīdekļu nosaukumiem). Tad vārds apzīmē jēdzienu 'noiet' (antonīms - 'uzlēkt'). No šīs nozīmes tālāk iespējams atvasināt dažādas metaforiskas nozīmes (rietēt var spēki, dzīve, mīla u.c.).

K. Mīlenbaha un J. Endzelīna vārdnīcā, starp citu, šai pašā šķirklī minēta arī pilnīgi pretēja nozīme: gaisma rietē - das Licht bricht an - no K. Ulmaņa vārdnīcas; mana laime rietē - mein Glilck blüht auf no G. F. Stendera vārdnīcas (ME, 3, 549./550.). Arī pie vārda riets blakus mūsdienu nozīmei atrodam: «Bei Asp. (Aspazijai - R. V.) gaismas rieti - die Morgendämmerung» (ME, 3, 550.).

Otra nozīme - 'krāties, vairoties' arī mūsu dienās ir pazīstama, bet lietojama gandrīz vai vienīgi attiecībā uz piena uzkrāšanos: piens riet (rietē), govij tesmenis pierietējis u.tml.

Raiņa teksti liek domāt, ka pretējās nozīmes, kas ME, apvienotas vienā šķirklī, veidojas katra no savas nozīmes. Rainis abas tās lietojis ļoti plaši - gan tieši gan metaforiski. Ja vārds rietēt lietots metaforiski, tad atkarībā no tā, no kuras nozīmes metafora atvasināta, tas var ietvert pilnīgi pretējus nojēgumus. Ārpus konteksta, piemēram, spēki riet vai gaisma riet var nozīmēt gan to, ka spēki resp. gaisma zūd (ja pamatā ir bijis salīdzinājums ar saules rietēšanu), gan to, ka tie pieaug, vairojas, uzkrājas.

Liekas, nebūs gadījumu, kad vārdam rietēt pirmajā minētajā nozīmē būtu iespējams piedēvēt otro nozīmi.

Kļūdīties pretējā virzienā jau ir daudz lielākas iespējas, kaut vai tāpēc, ka pirmā nozīme mūsu valodiskajā apziņā ir daudz dzīvāka un spilgtāka. Tāpēc nepieciešams atcerēties, ka Rainim vienlīdz aktīvas bijušas abas nozīmes.

Kad lugā «Spēlēju, dancoju» Lelde, saņēmusi no Tota trīs asins lāses, ceļas no krēsla un saka: "Toti, spēki manī riet, Locekļi man augšā ceļas"; viss lugas konteksts liecina, ka spēki vairojas, krājas. Konteksts runā nepārprotami arī šādā rindā no Fausta tulkojuma: No jauna neriet spēks, mans avots sīcis. Bet ir lietojumi, kas paši par sevi varētu radīt šaubas vai šķist nesaprotami, ja tos neatbalstītu Raiņa daiļrades konteksts visumā. Piemēram:

Bet spēka strāvas mūžam možas

Bez gala rietēt neapnīkst;

Turp steigties ilgas deg un sveļas,

Kur dzīves avots mūžam riet.

Tikai ļoti plašā kontekstā izprotams arī Tota jautājums, kad viņam pašapziņas uzplūdā šķiet - viņš ir tik tuvu laimei un mūžībai:

Dziesma vai man riet tik viena? Skaistākas vēl rietēs simtu.

Arī vārds riets (rieti) var attiekties tiklab uz vienu, kā otru verba nozīmi. Tādējādi saules (gaismas) riets var nozīmēt gan saules (gaismas) satumšanu vakarā, gan, gluži otrādi, saules (gaismas) uzkrāšanos, vairošanos, pieplūdumu. Skaidrojot šo nozīmi ar 'Morgendämmerung', ME patiesībā to sašaurina un attiecina tikai uz vienu no iespējām, uz vienu no īstenības parādībām, ko gaismas rieti varētu nozīmēt. Bet vārda rieti leksiskā nozīme būtu skaidrojama citādi. Šajā konkrētajā gadījumā vārdkopa gaismas rieti, kas vārdnīcā dota kā Aspazijas piemērs, liekas, ņemta no frāzes «Fausta» tulkojumā: ".. gaismas rieti Lai aizkusušo sirdi: spirdza" - un tās nozīme noteikti ir plašāka. Kā gaisma, tā riets - abi lietoti pārnestā nozīmē.

Arī vārdu augums Rainis lietojis senākajā nozīmē, kas tagad saglabājusies tikai atsevišķās vārdkopās un frazeoloģismos (uz augumu augumiem, līdz ceturtajam augumam, no baltās ķēves devītajā augumā u.tml.), proti, paaudzes nozīmē. Dzejolī «Sirdsasinis», kur Rainis runā par sevis atdošanu nākamo paaudžu labā, par laba darba nezūdamību pat tad, ja tas sākumā šķiet velts, viņš lieto tieši šo vārdu. Tas papildina bībeles tradīcijās aizgūto patētisko simboliku par sēklām, kas krīt uz akmens, un piešķir dzejolim svinīgu emocionālu; pacēlumu:

Tu sausā akmens laukā sēji.

Ies gadi, šis augums būs izmiris,

Tad lietu un zelmeni atnesīs vēji ..

Pirmajā mirklī var samulsināt šādas Raiņa rindas:

Kā es veikšu to, kas guļ kā blāknums,

Nau ne kustināms, ne varā vēršams?

Kā te jāsaprot vārds varā? Vai pārvērst par varu (kā, piemēram, pārvērst priekā) būtu tulkojams ar Kā pārvērst par prieku?

Raiņa valodas īpatnības kopumā virza uz citu interpretāciju. Forma nebūt nav izolēta. Rainim raksturīga daudzu adverbializētu lokatīvu lietošana, ieprojicējot tajos dažādas nozīmes (laika, veida, mēra utt.), kā

ņemt dēlā, būt bērnā (kad vēl bērnā biju), mest varā, likt niekā u.c.

Tie vedina domāt, ka šāds adverbs sastopams arī vārdā varā, kas tātad nozīmē apmēram 'ar varu'.

Rainis strādāja pie savas valodas daudz un apzināti, vāca vārdus no vecām vārdnīcām un dažreiz tikai pēc ilgiem gadiem tos izmantoja.

Panevēžas cietumā 1897. gadā Rainis studēja K. Ulmaņa vārdnīcu. Vārdnīcas eksemplārs ar ļoti daudziem pasvītrojumiem un pierakstiem glabājas J. Raiņa muzejā. Arī šķirklī aiztvert atrodam pasvītrojumu aiztvert asinis. Šāda nozīme ar norādi uz G. F. Stenderu un K. Ulmani reģistrēta arī ME: «.. asinis tvert - das Blut stillen.» Taču valodā tvert šādā nozīmē nav aktīvs un lielai daļai runātāju ir pat nesaprotams.

Šī nozīme un šis pasvītrojums nāk prātā, sastopoties Raiņa darbos ar poētiskiem šīs nozīmes atvasinājumiem. «Galā un sākumā» lasāms:

Ak, mīļi vārdi nespēj

Tās sāpju sūces tvert.

Tikai zinot minēto vārdu nozīimi, citētās dzejas rindas iegūst īsto dziļumu - ne skart, saņemt vai apņemt (kā liktu domāt vārda mūsdienu lietojums), bet neļaut plūst, apturēt, aizvērt, tātad dziedēt.

Un vēl - reizē tik tautiskais un īpatnēji rainiskais Jāzepa sauciens pēc atriebības: lai asinsvāti aiztver asinsvāts.

Raiņa Kopoto rakstu akadēmiskajā izdevumā valodiskie skaidrojumi doti vairāk nekā skopi (nav skaidrota neviena no šeit minētajām nozīmēm, taču sējumos ir daudzi vēl grūtāk izprotami vārdi). Šis izdevums būs nepieciešams vairākām paaudzēm, un katra paaudze arvien vairāk attālināsies no valodas posma, kura atsevišķus elementus vēl kā savus apzinājās Rainis. Šo paaudžu dēļ īpaši aktuāla un nozīmīga kļūst Raiņa valodas vārdnīca.

Ja arī viss, ko uzrakstījis Rainis, ir rakstos uzkrāts un apkopots, tomēr ir kaut kas, ko laiks nesaudzē, tā ir valodas izjūta, kas mainās visai strauji. Jo tālāk mēs aizejam no Raiņa, jo grūtāk būs piekļūt viņa valodiskajai apziņai.