MĪLESTĪBAS VĒSTULES
Kā mīlestības vēstuļu paraugi izmantotas dzejnieka
Jāņa
Sudrabkalna vēstules Birutai Skujeniecei.
Biruta Neizteicamā!
Es nevaru aizbēgt nekur no sevis paša, es
nevaru ilgāk panest
arī klusu ciešanas nastu. Vakar man bij jādeg jaunās un neizsa-
kāmās mokās; es redzēju, ka esmu tik svešs Jums, tik svešs. Es
neuzdrošinājos pieiet Jums klāt un nodot vēstules, kuras rakstu
jau mēnesi. Pielieku vienu no viņām tagad, - tā rakstīta vēl
vakar.
Biruta Zvaigžņainā -
es zinu, cik pārdrošs, cik iedomīgs, cik smieklīgs es esmu,
iedrošinādamies domāt par Jums, rakstīdams Jums savu "Mīlu!".
Es zinu to, ka priekš Jums es nekas nevaru būt. Bet es nevaru
paturēt ilgāk pie sevis šos vārdus; neizteikti tie izsūc visas manas
sirds asinis, tie izsūc manu dvēseli, kas tumsā un vientulībā sa-
deg savā kvēlumā.
Es lūdzos pēc Jūsu žēlastības. Tikai pēc
žēlastības.
Jūs pazīstat mani, Jūs zināt, ka fantasts es esmu bijis no laiku
gala. Bet vai gan tas lai būtu tik nepiedodams grēks, ka es sap-
ņoju tagad par Jums?
Es esmu tik vientulis, tik neuzticīgs,
vienvientulis bijis visu
savu dzīvi. Draugu man nav, pat starp tuvajiem biedriem maz īsti
tuvu. Es neprotu iegūt draugu; tik maz ir to, kas atrod manī kādu
tīkamību. Kādēļ, kādēļ gan man vajadzēja aizdegties sapnī pēc
pēc vistāļākā, pēc Jums! Biruta Nesasniedzamā!
Es lūdzos pēc Jūsu žēlastības. Tikai pēc
žēlastības.
Ja jānāk pavēlei ciest man klusu un
netuvoties ne mūžam-
lai tā nāk. Es klausīšu.
Bet ja Jūs varētu līdzēt man -
ja Jūs varētu teikt man, ka Jūs saprotat mani, ka Jūs nedus-
mojaties uz mani, - es būtu jau bezgala laimīgs. Ja es varētu tik-
ties ar Jums, runāt ar Jums un zināt, ka Jūs man arī tagad pēc
manas neprātīgās atzīšanās varat būt mans draugs, - es būtu
glābts. Cik stiprs es justos tad, cik līksms, kā tad es varētu strā-
dāt!
Ja mani nenomāks kauns par savu neprātību, es
šodien būšu
"Beatrisē". Ja Jūs varētu uzrakstīt vienu divus vārdus priekš
manis - vai labus, vai sliktus. Es nevaru ilgāk tā dzīvot.
Manas jūtas Jūs neapgrūtinātu nekā, es
prastu tās noslēpt.
Mēs noslēgtu tādu kā konvenciju - es kā sakautais esmu gatavs
uz visiem noteikumiem. (Varbūt tādā vieglākā stilā Jums viss šis
manas nelaimes stāsts neizliktos tik nožēlojami muļķīgs.) Es svēti
pildītu konvenciju.
Biruta Neuzvaramā. Es nedomāju ne uz kādu
atbildi uz ma-
nām jūtām. Es nelūdzos pat pēc draudzības. Pēc žēlastības.
Es gaidīšu (varbūt koncertā) vienu vārdu.
Bet tas jau nenāks. Es pats ar savu atzīšanos
atņēmu sev pē-
dējo cerību. Bet arī klusu ciest es nevaru vairs. Es mīlu Jūs tik
bezgalīgi, ka patiešām es nevaru nelūgties pēc draudzības, žēlastī-
bas. Piedodiet man.
Nerrs
Olivereto
25. janvārī.
Es mīlu Jūs,
Biruta Brinišķīgā,
tik ļoti, ka nezinu pats, ko daru. Es brīnos par sevi kā par kādu
svešu cilvēku. Jūs smiesieties par mani: es ciešu pat greizsirdības
sāpes dēļ Jums. Nekad šīm sajūtām nav bijis priekš manis nekāda
reāluma, bet nekad es nebiju ari mīlējis. Tas ir vesels moku vir-
pulis, kas tagad ierauj mani sevī, un es brīnīdamies domāju: tad
tāda ir mīla? Bet viens pats mirklis, kur es uztveru Jūsu smaidu,
izputina visas šīs mokas. Es tā gribēju redzēt Jūs pirmdien, bet
tur kafejnīcā Tijas Bangas priekšā rādīt sevi, - tas bij pāri
maniem spēkiem. Un slēpties es tai vakarā nebūtu spējis, jo es
tik ļoti ilgojos pēc Jums. Un, kad es atkal redzēšu Jūs (kad tas
būs?), es nezināšu nekā ko teikt, būšu mēms un neveikls, kāds
jau nu vienīgi es varu būt. Es biju tik izmisis arī svētdienas va-
karā: vai tad tā man vajadzēja izturēties! Es nekad neaizmirsīšu
kādu vakaru, kad Jūs teātrī gadījāties man blakus ložā. Jūs tei-
cāt man pāris vārdu pieliecoties, un tad Jūsu matu sprogas pie-
skārās manam vaigam. Viss, ko es esmu piedzīvojis savā dzīvē,
ir tik niecīgs pret šo mirkli; valdonīgākas sajūtas nav bijis manā
mūžā. Un, kad es satiekos, es neprotu Jūs paturēt pie sevis.
Kādēļ es rakstu visu to? Jūs tas nevar interesēt. Jums pat varbūt
nav vaļas to izlasīt. Bet man nekur nav kur glābties, kā vien še.
Jūs manā dzīvē stāvat daiļa un neaizsniedzama, un nekur es ne-
varu aiziet no Jums. Vai tur līdz ko domāt, ka es nekad nebūšu
tuvs Jums, vai tur līdz ko jautāt - cik ilgi var degt tādā vien-
tulības ugunī? Viss ir lieks, viss ir velts - ir tikai sāpes pēc Jums.
Es pateicos Jums, ka Jums vēl atrodas smaids priekš manis.
Biruta Ābeļziedainā -
kā es Jūs mīlu. Kad gan es redzēšu atkal Jūs? Cik brīnišķa,
brīnišķa esat Jūs.
S.
R. 28. janvāri.
24.
febr. 1920.
Biruta Brīnišķīgā -
es gaidu Jūs. Jūs esat kā nedziestoša rīta blāzma manā dvēselē;
nevienu brītiņu Jūs neatkāpjaties, nevienu brītiņu Jūs neļaujat
man atgrimt manā kādreizējā mierā. Es tā staigāju apkārt, kā ar
kādiem eņģeļiem mūžudien cīņu vezdams. Neko citu es nevaru do-
māt, ne darīt, un vakaros, - neko nestrādājis, - jūtos noguris
bez gala. Brīžiem man liekas, ka es sajūtu pats savus spēkus
zūdam ar katru dienu - kāda neredzama vara tos aizrauj, kā
smiltis aiznes ūdens straume.
Jūs paliekat brīnišķīgāka ar katru dienu. Es zināju Jūs daiļu, bet
Jūs kļūstat vēl arvienu daiļāka. Jūsu varenības valsts izplešas uz
visām pusēm. Visi vārti šai valstī ir ciet, es esmu Jūsu gūstek-
nis uz mūžu.
Viņējs sestdienas vakars visu manu sirdi ir pieplūdinājis ar mo-
kām un priekiem. Un moku - moku ir vairāk, kā arvienu. Kādas
mokas ir, zinot Jūs tik dievišķīgu, sajust Jūs tik tuvu - lai pa-
zaudētu atkal. Brīžiem ejot es apstājos viens, un man ir tā, ka
vajadzētu krist zemē, kliegt un raudāt.
Biruta Mēness Liegā un Saules Karstā-
vai es tiešām varu kļūt tuvs Jums? Vai viss tas nav tikai maldi,
tikai nesasniedzamība? Es nesaprotu dzīvē nekā brīžiem, es no-
gurstu kā putns ar salauztu spārnu. Man ir jālaižas tāļu, tāļu-
augstu, augstu, - un nu pēkšņi es nevaru vairs. Es varētu, varētu
bezgaltāļi, bezgalaugsti - bet tikai ar Jums. Es zinu, ka visa
mana vērtība ir tā, ka manī rodas dziesmas (un līdz šim vēl
diezgan sliktas), ka visas manas dzīves spēks ir mīla uz Jums
Es - pasarg' dievs - negribu nekā, ko sauc dzīvē par "neiespē-
jamu", nekādus brandismus, nekādas traģēdijas - tik iedomīgs
es neesmu, un tik stiprs arī ne. Es negribu, ka no Jūsu lūpām ska-
nētu tādi vārdi kā no manām, - tiem es nevarētu ticēt.
Ja es varētu ticēt, ka - -
Bet piedodiet, piedodiet! redzat, cik nelaimīgu mani padara mana
neuzticība.
Es gaidu Jūs -
Biruta Neizteicami Kairā. Es neticēju nemaz sev tai vakarā. Viss
tas man bij pasaka, nezināmām salām pilna jūra. Es nevarēju
to nemaz aptvert.
Kāda bezgalīga dzīvība, kāda ritoša saulainība plūsmo Jūsu miesā
un garā -
Biruta Brīnišķīgā. Kāda samtaini varena Jūs esat. Mani pirksti
negribēja ticēt tam, ko viņi juta, manas lūpas nevarēja saprast-
ka var kas pasaulē būt tik dievišķi cilvēcīgs. Tik skaista Jūs tad
bijāt, ka brīžiem man bail bij uzlūkot Jūs, - jo Jūs esat svēta
man. Es nesaprotu, ko nozīmē Jūsu vārdi par "ienīdēšanu", ko
nozīmē visi man dotie padomi, par "tuvināšanos kā ceļu uz atsve-
šināšanos". Jūs paliekat spožāka manās acis ar katru mirkli. Es
nevaru zināt nemaz, kādā gaismā Jūs vēl sastarosiet. Es mīlu
Jūs -
es gribu Jūs, Biruta Mūžam Nesasniedzamā. Jo vienmēr Jūsu
daiļumā ir kas jauns, kas tāļš, kas nezināms. Es gaidu Jūs.
Nežēlojiet mani. Bet - arī nemokiet mani,
Jūs, Bezgala Mīļā.
Man būtu tik daudz ko rakstīt. Bet šovakar es nespēju vairāk.
Es jūtos tik izsūkts, tik nomākts no savām šaubām, ilgām un
sāpēm, un brīžos, kad manī atspīd lielais, visu manu miesu un
dvēseli spārnojošais prieks par laimi, kādu Jūs dodat man,
ak -
Biruta Samtainā, Neizteicami Labā,-
es jūtos tik vājš, ka nevaru necik mirkļu šo prieku paturēt. Es
redzēju Jūs šovakar. Un tādēļ rakstu. Gribēju bēgt - jo mīlu
Jūs bez prāta un jūtos tik nespēcīgs Jūs iekarot. Bet kad es redzu
Jūs, kad es dzirdu Jūs - es aizmirstu visu. Biruta Vienvienīgā-
es gaidu Jūs.
Jūsu
Sudrabkalns
12-os
vakarā
Nevaru aizmigt; domas par Jums tur mani nomodā. Es
zināju,
kur Jūs varētu redzēt šovakar, bet negāju turp, jo barā, ballē, izrī-
kojumā Jūs redzēt - tā ir mocība priekš manis. Bet tagad do-
māju: labāk būtu gājis - lai mocība, kad tā izriet no Jums.
Kāda laime bij tā, just Jūs savās rokās, just
Jūsu miesu, Jūsu
maigo ādu, ieelpot Jūsu smaržu. Es staigāju kā pa augstiem til-
tiem, man tikko nereiba galva. Kas viss neslēpjas Jūsu matos! Kas
viss nespīd no Jūsu acīm!
Jūs, trauslā un liegā, esat tik stipra savā
pasaulīgajā sieviš-
ķībā.
Kā mani moka šis klusums, visapkārt šī
vientulība!
Biruta Vienvienīgā -
es mīlu Jūs, mīlu ar katru stundu vairāk. Ar katru
stundu lie-
lākas tiek manas ilgas, manas mokas. Kā lai es dzīvoju bez
Jums -
kā lai es izciešu šīs dienas un naktis bez Jums?
Kā lai es dzī-
voju savu dzīvi?
S.
25.II
Biruta Brīnišķīgā, es gaidu Jūs. Visu rītu es domāju par Jums.
Biruta Bezgalmīļā - es gaidu Jūs.
12.
marta vakarā
Biruta Brīniškigā -
šis vējainais priekšpavasara spožuma apdvestais vakars ir pilns
Tavas godības. Tu valdi pār viņu, un, lūk, jau nāk aiz viņa nakts
un zemojas Tavā priekšā, un Tu atveri acis, un zila mūžība rau-
gās pretim. Tu esi vakars un nakts, vējš un zvaigznes. Es dzirdu
Tevi akmeņos, aizplivināmies ar putnu spārniem gaisos. Mani
pārņem gluži baznīcīgs svētums un bijība, domājot par Tevi. Es
ieelpoju gaisu, un Tu esi gaisā, es pieskaros garāmejot kokam,
un esmu pieskāries Tev. Mājās pārnācis, es redzu logā, kā vakars
tur augstu izplestu savu viegli zeltaino godību, un sirds mana ir
tādu bezgalīgu ilgu pilna un maiguma, un mīlas pilna, ka es
gribētu aizlūgt par Tevi nezināmas varenības priekšā. Kaut pa-
saulē būtu tā, kā Tu to gribi, kaut es varētu tūkstoškārt skaidrāks
un labāks kļūt, lai būtu cienīgs Tavas mīlas, kaut sāpes un bēdas
nepieskartos Tavai pierei -
Biruta Brīnišķīgā.
Kāds gan vakars! Sen es neesmu jutis tāda, tik sapņaini barga.
Biruta, mīļā, mīļā!
Es visu dienu kravājos uz jaunajām istabām, tad biju laukā, un
visur bij līdzi domas par Tevi.
Mīlu, mīlu Birutu -
mīlu! Birutu Vienīgo.
Sudrabkalns
Majoros
27. VI 1920.
Birutiņ Mīļā, Zvaigžņainā -
Tu esi kā mūžīgs rožu krūms, kuram vienmēr un vienmēr vēl at-
veras kāds jauns zieds. Ja Tevi iemīl, tad iemīl uz visiem lai-
kiem. -
Te būs Tev 12 rindiņas, kuras es atceros no pagājušās nedēļas.
Naktī es pamodos reiz: man likās, ka kāds mani sauktu.
(Sāpes kā asmeņa bēg, atkāpās manis tā
miegs.)
Laukā man gājušam nakts bālvēsmaini pieskārās pierei;
Mierīgs bij dziesmotais dārzs, gaismināts
viegli bij gaiss.
Laukā es raudzījos skaidrs, viss pagaisa nemiers no prāta:
Sargāja mani gan kāds, naktī šai bij man
kāds sargs.
Augstu pār zemi kā zelts caur pārsegtiem plīvuriem dziļiem
Debesis staroja nakts, mierīgs un dzintarains
gaiss.
Ak, kāda varena Tu, kur brīnišķa esi Tu, Mīļā-
Vakars kad izliesmo sārts, tumsa no atvariem
kāpj,-
Gaisma caur skropstām Tev slīd - un debesīs iemirdzas zvaigznes,
Klusi pār zemi tās iet, gaiša tiek jūnija
nakts.
J. S.