Šajā, 1984., gadā valodniekam, docentam filoloģijas zinātņu kandidātam Jūlijam Kārkliņam būtu 60 gadu. Atceres reizē ir lietderīgi parādīt J. Kārkliņa sintakses koncepcijas būtību, jo šo koncepciju, ar kuras izveidi J. Kārkliņš nodarbojās apmēram divus gadu desmitus un kuru pamatos bija pabeidzis, viņš nepaguva apcerēt monogrāfijā. J. Kārkliņa uzskati ir atrodami rakstos un mācību līdzekļos studentiem, un tikai no tiem mēs varam izsecināt un rekonstruēt J. Kārkliņa teorētiskos uzskatus latviešu valodas sintaksē.

Latviešu valodniecībā 60. gadu beigās paralēli uzdevumam inventarizēt, sistematizēt un aprakstīt sintakses faktus arvien aktuālāks kļuva uzdevums izvērtēt metodes un paņēmienus, ar kādiem veicama šo faktu interpretācija. Tas radīja vajadzību pārskatīt teorētiskos pamatus, uz kādiem bija balstīti latviešu valodas sintakses pētījumi.

Sintakses teorijā ir ietverti vairāki pamatjautājumi. Pēc J. Kārkliņa uzskata, lai formulētu sintakses uzbūves principus, būtiski ir jautājumi par sintakses objekta un priekšmeta izpratni (t.i., par sintakses un citu valodas apakšsistēmu attieksmēm un pašas sintakses apakšsistēmas strukturāciju, par sintaksē aplūkojamām vienībām un sintaktiskajiem sakariem) par sintakses izpētes aspektiem.

Tālāk pievērsīšos katra sintakses pamatjautājuma traktējumam J. Kārkliņa darbos. Vietām J. Kārkliņa formulējumi ir vienkāršoti, lai atvieglotu traktējuma būtības uztveršanu.

Jautājumā par sintakses izpētes objektu J. Kārkliņš pievienojas tiem valodniekiem, kas uzskata, ka šis objekts ir gan valoda, gan runa [6, 13] (Šeit un turpmāk skaitļi iekavās norāda J. Kārkliņa darbus, kuros par attiecīgo jautājumu runāts, literatūras sarakstā šī raksta beigās.). Valoda un runa ir jāskata kā būtība un parādība, vispārīgais un atsevišķais, pastāvīgais un mainīgais. No tā izriet, ka sintakses līmenī, piemēram, teikums ir gan valodas, gan runas vienība. Tas, protams, nenozīmē, ka runai nebūtu specifisku sintaktisku īpatnību (piemēram, tikai runā rodas dažādi teikuma uzbūves funkcionālie varianti, īpaši teikuma aktualizācijas veidi). Tāpēc ir lietderīgi šķirt valodas sintaksi un runas sintaksi kā sintakses dažādus aspektus. Gan valoda, gan runa skatāma vienlaikus kā reāli īstenības fakti (t.i., izpētes materiāls) un kā šīs īstenības atspoguļojums - zinātniska abstrakcija (t.i., izpētes objekts). Šādi aplūkojot valodu un runu, jāatzīst, ka runa kā realitāte aptver praktiski neierobežotu daudzumu runas aktu, bet runa kā sintakses izpētes objekts - fiksētu un zinātniski apzinātu runas aktu kopumu. Savukārt valoda kā īstenības fakts reprezentē objektīvi pastāvošu sistēmu, kas nodrošina spēju apzināti vai neapzināti producēt runas aktus pēc noteiktiem likumiem, bet valoda kā sintakses izpētes objekts ir zinātniska abstrakcija, no runas faktiem izsecināta struktūra.

Sintakses priekšmeta izpratne ir atkarīga no tā, ko saprot ar sistēmu un struktūru [13]. Ar sistēmu J.Kārkliņš līdzīgi daudziem valodniekiem saprot tādu savstarpēji saistītu un savstarpēji atkarīgu sastāvdaļu kopumu, kas veido veselumu, bet ar struktūru - šī veseluma sastāvdaļas un to iekšējo organizāciju. No šādas izpratnes izriet, ka sistēmu var sadalīt sastāvdaļās jeb strukturēt. Viens no strukturācijas rezultātiem ir sistēmas apakšsistēmu izdalīšana. Sintakse ir viena no valodas sistēmas apakšsistēmām ar savu iekšējo struktūru. Savukārt sintakses apakšsistēmai ir pakļautas zemākas pakāpes apakšsistēmas, kuras var strukturēt tālāk. J. Kārkliņš ir sekojis N. Švedovai un citiem valodniekiem, kuri par perspektīvu uzskata sintakses dalījumu četrās apakšsistēmās (līdz tam, sākot no 60. gadiem ar A. Ozola darbiem, latviešu valodniecībā bija nostiprinājies sintakses dalījums vārdu savienojumu sintaksē un teikuma sintaksē). Šīs apakšsistēmas ir vārda, vienkārša teikuma, salikta teikuma un teksta sintakse [12, 13].

Četru apakšsistēmu nošķīrums, pēc J. Kārkliņa domām, sekmē katrai apakšsistēmai raksturīgo vienību konstatēšanu un vienību saistīšanai lietoto sintaktisko sakaru atklāšanu.

Katras apakšsistēmas struktūra ietver tās strukturālo (t.i., formālo) un semantisko organizāciju. Strukturālo organizāciju raksturo

1) struktūrveidotājas jeb organizētājas vienības un veidojamās struktūras jeb organizējamās vienības,

2) sintaktiskie sakari katrā no organizējamām vienībām.

Semantisko organizāciju raksturo

1) gramatiski semantiskās vienības,

2) semantiskie sakari starp šīm vienībām.

Vārda sintakses apakšsistēmas [11, 12, 13] strukturālo un semantisko organizāciju nosaka vārda sintaktiskās potences un to realizācija. Tā kā vārds sintaksē parasti funkcionē kādā noteiktā formā, tad vārda sintaksē organizētājas vienības ir vārds un vārda forma. Vārds kā organizētāja vienība darbojas galvenokārt ar savu saistītājspēju (valento spēju), t. i., ar savu spēju būt par vārda sintakses organizējamās vienības vārdkopas - centrālo locekli, bet vārda forma funkcionē galvenokārt ar savu spēju būt piesaistītai, t.i., ar spēju būt par vārdkopas atkarīgo locekli. Vārds, vārda forma un vārdkopa ir vārda sintakses formālās vienības. Gramatiski semantiskās vienības ir vārda vai vārda formas sintaktiskā nozīme un vārdkopas nozīme, kas izriet no attieksmēm starp tās komponentiem vārdu un vārda formu.

Sintaksē katru organizējamo vienību raksturo formālie un semantiskie sakari starp organizētājām vienībām. Vārdkopā formālais sintaktiskais sakars starp vārdu un vārda formu ir pakārtojuma sakars. Semantiskie sakari vārdkopā realizējas kā atributīvās, objekta vai adverbiālās attieksmes. Pakārtojuma realizēšanos nosaka vārda kā leksikogramatiskas vienības saistītājspēja jeb vārda sintaktiskā (ne leksiskā) valence. Vārdkopas modelis kā valodas parādība ir tāda pati abstrakcija kā vienkārša vai salikta teikuma modelis.

Ar nostādni jautājumā par vārdkopu kā vārda sintakses patstāvīgu organizējamo vienību saistīta vienkārša teikuma strukturācijas un vienkārša teikuma modeļa izpratne. Šajos jautājumos J. Kārkliņš ir pieņēmis N. Švedovas viedokli.

Vienkārša teikuma sintaksē [7, 12, 13] tiek aplūkota vienkārša teikuma struktūra: 1) formālā organizācija - vienkārša teikuma struktūras shēmas un noteikumi to veidošanai, katras shēmas formu sistēma jeb paradigma, shēmu regulārās realizācijas, shēmu paplašināšanas veidi un to realizēšanās nosacījumi, 2) strukturālās funkcijas. Organizētājas vienības ir vārda forma un vārdkopa. Organizējamā vienība ir nepaplašināta vai paplašināta vienkārša teikuma struktūras shēma.

Galvenie sintaktiskie sakari, kas raksturo vienkāršu teikumu kā patstāvīgu vienību, ir sakari starp teikuma komponentiem. Tie ir divējādi. Pirmās pakāpes sakars veidojas starp shēmas centrālajiem komponentiem teikuma priekšmetu un izteicēju; tas ir predikatīvais sakars. Otrās pakāpes sakari paplašina vienkārša teikuma struktūras shēmu; tie ir determinatīvais sakars (piem., teikumā Pilsētā ir daudz jaunceltņu - starp komponentu pilsētā un visu struktūras shēmu) un sekundāri predikatīvais sakars (piem., teikumā Trauks pietecēja pilns starp komponentu pilns un teikuma priekšmetu trauks). Blakus galvenajiem sakariem var izdalīt negalveno (t.i., ne teikuma pakāpes) sakaru - pakārtojumu, pakārtojuma sakaram vienkāršā teikumā nav struktūrveidotājas funkcijas, tas nesaista teikuma komponentus savā starpā, bet tikai paplašina pašus komponentus. Īpaši vēl izdalāms sakārtojums - teikuma pakāpes sakars, kas noder vienkārša teikuma struktūras izvēršanai un tādējādi paplašina vienkārša teikuma struktūru tikai kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi.

Semantiskajā aspektā vienkāršu teikumu raksturo tā semantiskā struktūra. Gramatisko semantiku raksturo

1) struktūras shēmai - predikativitāte,

2) shēmas komponentiem - to sintaktiskā nozīme (teikuma priekšmeta, izteicēja, galvenā locekļa nozīme),

3) ārpusshēmas komponentiem - tās specifiskās sintaktiskās attieksmes, kas rodas teikuma paplašināšanas rezultātā (piem., determinatīvās, sekundāri predikatīvās attieksmes).

Salikta teikuma sintaksē [12, 13] organizētājas vienības ir vienkārša teikuma struktūras shēmas, organizējamā vienība ir salikta teikuma struktūras shēma. Galvenie sintaktiskie sakari ir sakari, kas saista organizētājas vienības, un tie ir sakārtojums un pakārtojums.

Teksta sintakses [12, 13] organizētāju un organizējamo vienību klasifikāciju J. Kārkliņš nav devis, viņš tikai norādījis, ka teksta sintaksē savdabīgi mijiedarbojas visu citu sintakses apakšsistēmu organizētājas un organizējamās vienības. Arī par attieksmēm starp teksta vienībām ir tikai norādīts, ka tās regulē īpaši konsituatīvi (konteksta un situācijas) sakari, kas var balstīties uz zemāko apakšsistēmu sakariem vai būt specializēti.

Sintakses izpētes aspektus nosaka sintakses objekta un priekšmeta izpratne, kā arī vieta, kādu sintaksei ierāda valodas sistēmā [5]. Kā iepriekš teikts, par sintakses objektu J. Kārkliņš uzskata gan valodu, gan runu. Valodas un runas kā divu atšķirīgu, kaut arī savā starpā cieši saistītu, sintakses parādību apzināšanās ir viens no faktoriem, kas nosaka prasību sintakses faktus skatīt vairākos aspektos. Nepieciešamība pēc vairākiem aspektiem izriet arī no sintakses priekšmeta izpratnes (priekšmetā ietilpst vienības, ko izdala sintakses objektā, t.i., gan valodā, gan runā). Savukārt sintakses priekšmeta izpratne ir atkarīga no tā, kā izprot sistēmas un struktūras jēdzienu. Sistēma un struktūra tiek interpretēta kā divējāda tipa attieksmes. Sistēmiskās («vertikālās») attieksmes ir paradigmātiskās attieksmes, un aspektu, kurā tiek aplūkotas šīs attieksmes, sauc par paradigmātiku. Lineārās strukturālās attieksmes ir sintagmātiskās attieksmes, un aspektu, kurā tiek aplūkotas šīs attieksmes, sauc par sintagmātiku.

Pēc J. Kārkliņa domām, vēl ir lietderīgi šķirt sintakses statisko un dinamisko aspektu. Statiskajā aspektā pētāmas statiskās struktūras, t.i., tādas struktūras, kas nav atkarīgas no konteksta un situācijas jeb konsituācijas. Par šādām statiskām struktūrām uzskatāmas vārdkopas un teikumi kā strukturāli paraugi, kas pastāv neatkarīgi no runas konsituācijas. Dinamiskajā aspektā pētāms teikums kā dinamiska struktūra, t.i., kā komunikatīva vienība, bet reālajā komunikācijā teikums vienmēr funkcionē kā teksta sastāvdaļa. Sintakses dinamiskās struktūras nosaka galvenokārt runas konsituācija (kaut arī dinamiskais aspekts nav pielīdzināms runai - kā statiskā, tā dinamiskā struktūra ir zināma abstrakcija). No teiktā izriet nepieciešamība norobežot teikuma sintaksi un teksta sintaksi. Šāds nošķīrums ļauj sintakses parādības raksturot no vairākiem atšķirīgiem viedokļiem. Tieši nediferencēta pieeja sintakses faktiem, īpaši teikumam, ir tradicionālo sintakses teoriju trūkums.

Tālāk tiks aplūkotas galvenās J. Kārkliņa atziņas atsevišķo sintakses apakšsistēmu (vārda sintakses, vienkārša teikuma sintakses, salikta teikuma sintakses, teksta sintakses) ietvaros.

Vārda sintaksē [12, 13] pētāmas vārda sintaktiskās iespējas, vārda distribūcijas noteikumi un vienības, kas, rodas vārda distributīvo iespēju realizācijas rezultātā, resp., vārdkopas. Vārda sakaru formālā izpausme, pēc Kārkliņa domām, ir pakārtojums ar diviem paveidiem - saskaņojumu un pārvaldījumu. Par trešo paveidu parasti uzskata piekļāvumu. J. Kārkliņš, sekojot G. Zolotovai, uzskata, ka piekļāvums nav formāls sintaktiskais sakars un ka tas veido nevis vārdkopu, bet gan vārkopas analogu, kur komponenti ir koordinēti tikai jēdzieniski, citiem vārdiem, vārdkopas analogs veidojas uz savienojamības jēdzieniskā sakara pamata.

Sintagmātikā vārda formas sintaktiskās potences parādās noteiktu vārda formu spējā ieņemt noteiktas (primārās jeb neatkarīgās un sekundārās jeb atkarīgās) sintaktiskās pozīcijas. Šī spēja tiek raksturota kā absolūtā funkcija un pretstatīta valentajai funkcijai (spējai saistīties ar citām vārda formām).

Iespējamo sintaktisko pozīciju kopums veido vārda formu paradigmu, kas var aptvert vienu vai vairākas sintakses apakšsistēmas. Funkciju sistēma dažādām vārda formām ir atšķirīga. Vārda formu funkciju sistēma aptver četras galvenās sfēras: 1) vārda sakaru sfēru, 2) teikuma sakaru sfēru, 3) nomināciju sfēru un 4) konsituatīvi nosacītu izsacījumu sfēru: Vārda sakaru un teikuma sakaru sfēra attiecas uz vārda, vienkārša teikuma un salikta teikuma sintaksi, bet nomināciju sfēra un konsituatīvi nosacītu izsacījumu sfēra uz teksta sintaksi. Izdalītas šādas galvenās vārda formu funkcijas:

1) vārdkopas centrālais vai atkarīgais komponents,

2) teikuma struktūras shēmas komponents,

3) visa teikuma paplašinātājs (determinants jeb situants),

4) teikuma komponenta paplašinātājs (izvēršot teikuma sastāvu ar paralēliem komponentiem, paplašinot teikuma sastāvu ar puspredikatīvām konstrukcijām, savrupinātiem komponentiem vai to grupām),

5) salikta teikuma komponents,

6) teksta komponents (parcelētas konstrukcijas sastāvdaļa, nosaucoša vienība dažādos nomināciju gadījumos, atsevišķs izsacījums, kas balstās uz konsituāciju).

Funkcijas visām vārda formām nav vienādas, jo dažādu vārda formu sintaktiskās potences ir atšķirīgas. Potenču labākai pārskatāmībai un sistematizācijai ir lietderīgi apzināt vārda formu iespējamās un neiespējamās sintaktiskās funkcijas.

Vārda formu sintaktisko potenču sistēmas teoriju J. Kārkliņš ir realizējis infinitīva analīzē [11]. Infinitīvs var būt

1) vārda sintaksē - vārdkopas analoga atkarīgais komponents: Es atcerējos savu solījumu klusēt;

2) vienkārša teikuma sintaksē -

a) teikuma struktūras komponents (teikuma priekšmets, izteicējs, galvenais loceklis) vai šo komponentu sastāvdaļa: Noskatīties šo izrādi bija liels prieks,

b) puspredikatīvs komponents vai tā sastāvdaļa: Pēcpusdienā mēs skrējām noskatīties ledus iešanu,

c) teikuma shēmas vai ārpusshēmas komponenta izvērsējs: Ak, nedomāt, nedomāt vairs!;

3) teksta sintaksē -

a) parcelēts vienkārša teikuma struktūras shēmas komponents vai tā sastāvdaļa: Mēs varējām šeit palikt ilgāk. Apskatīt skaistos ezera līčus. Uzkāpt skatu torni,

b) parcelēts puspredikatīvs komponents: Visi spiedās uz durvīm. Ātrāk saņemt negaidītos viesus,

c) tikai tekstam raksturīga nosaucoša vienība: Saimi pret mani sarīdīt! To jau nu es nepieļaušu.

Vienkārša teikuma sintakse J. Kārkliņa teorijā ir izstrādāta vispamatīgāk [2, 3, 4, 7, 9, 10, 12, 13], un tas arī saprotams, jo tā ir sintakses centrālā daļa.

Izpētes aspekti nosaka to, kādas atšķirīgās (diferenciālās) pazīmes raksturo vienkāršu teikumu un teikumu vispār. Kā jau teikts, J. Kārkliņš izdalījis sintagmātisko un paradigmātisko, statisko un dinamisko aspektu (un vēl pieminējis arī strukturālo un semantisko aspektu, kā arī aktualizācijas jeb komunikatīvo un loģisko aspektu).

Saskaņā ar šiem aspektiem vienkārša teikuma diferenciālās pazīmes J. Kārkliņš saista gan ar vienkāršu teikumu kā komunikatīvu vienību jeb dinamiskās sintakses vienību (piem., aktualizācija, teikuma funkcionālie tipi, intonācija), gan ar vienkāršu teikumu kā strukturālu vienību jeb statiskās sintakses vienību. Vienkāršu teikumu kopumā var raksturot kā komunikatīvu un strukturālu vienību. Kā komunikatīvai vienībai (dinamiskajā aspektā) vienkāršam teikumam ir raksturīgas vispārīgās diferenciālās pazīmes: 1) komunikatīvā funkcija un 2) intonācija. Kā strukturālai vienībai (statiskajā aspektā) tam raksturīgas speciālās diferenciālās pazīmes: 1) strukturālā funkcija, 2) strukturālā organizācija, kam piemīt gramatiskā nozīme predikativitāte - un gramatiskā forma: a) struktūras shēma, b) tai tipiskie līdzekļi shēmas formu (sintaktiskā laika, sintaktiskās modalitātes un sintaktiskās personas) sistēmas izteikšanai, c) shēmas regulārās realizācijas.

Vienkāršu teikumu J. Kārkliņš visdetalizētāk izpētījis statiskajā aspektā resp. kā strukturālu vienību. Sekojot N. Švedovai, J. Kārkliņš definē vienkāršu teikumu kā produktīvu abstraktu sintaktisku shēmu, uz kuras pamata var veidot konkrētus izsacījumus, kas var patstāvīgi (neatkarīgi) funkcionēt kā sazināšanās vienības. Kā patstāvīgu sintakses vienību to raksturo predikatīvais sakars - sintaktiskais sakars starp shēmas centrālajiem komponentiem - teikuma priekšmetu un izteicēju.

J. Kārkliņš raksturojis teikuma kā strukturālas vienības sintagmātisko uzbūvi (struktūru) un iespējamo struktūru kopumu (sistēmu) jeb paradigmu. Teikumu uzbūves raksturojumā un tipoloģijā liela nozīme ir piešķirta nostādnei vairākos principiālos jautājumos:

1) teikuma statiskās un dinamiskās struktūras attieksmēm,

2) sintagmātikas un paradigmātikas un to savstarpējo attieksmju noteikšanai un ievērošanai teikumu tipoloģijā,

3) teikuma formas raksturojumam, tā minimālā apjoma izpratnei,

4) predikativitātes izpratnei,

5) teikuma verbalitātes izpratnei,

6) teikuma priekšmeta izteikšanas iespējām.

Teikuma strukturālajā tipoloģijā nebūtu jaucami teksta statisko un dinamisko struktūru vispārinājumi. Piemēram, viena no dinamiskās struktūras īpatnībām tekstā ir teikuma pamatstruktūras sadalīšana jeb parcelācija, kas iespējama tikai noteiktā konsituācijā. Strukturālajā tipoloģijā, kuras pamatuzdevums ir sniegt teikumu statiskās struktūras shēmas, parcelāti nebūtu izdalāmi par patstāvīgu teikumu tipu.

Arī sintagmātisko un paradigmātisko sakaru ievērošanai ir svarīga loma teikumu tipoloģijā. Vienā paradigmā var apvienot tikai tādas struktūras, kam sintagmātiski ir līdzīgas strukturālās izveides iespējas. Tāpēc, piemēram, vienā verbālu teikumu paradigmā var gan apvienot struktūras Ir liels aukstums un Liels aukstums, bet šajā pašā paradigmā neietilpst struktūra. Tādu lielu aukstumu!, jo tai nav verbālas paralēles.

Teikuma minimālo apjomu - struktūras shēmu veido komponenti, ko saista predikatīvais sakars, t.i., teikuma priekšmets un izteicējs (vienkopas teikumos galvenais loceklis).

Predikatīvais sakars ir vienkārša teikuma struktūras shēmas formālās organizācijas un gramatiskās semantikas - predikativitātes realizētājs ar sintaktiskā laika, sintaktiskās modalitātes un sintaktiskās personas kategoriju palīdzību. Predikativitāte realizē izsakāmā satura attiecinājumu uz īstenību.

Visai nozīmīga divkopu un vienkopas teikumu struktūras shēmu interpretācijā ir verbalitātes izpratne. Šim jautājumam ir vairāki aspekti: pirmkārt, kā nošķirt patstāvīgas nozīmes (pilnnozīmes) un palīgnozīmes verbus, citiem vārdiem, kā norobežot verba lietojumu patstāvīgā funkcijā un nepatstāvīgā (saitiņas resp. teikuma locekļa daļas) funkcijā, otrkārt, kāds sakars ar teikuma verbalitāti ir verba izlietojumam pilnīgas vai daļējas saitiņas funkcijā, treškārt, kāda attieksme ar teikuma verbalitāti ir verba nullformai.

Verbu patstāvīgās un palīgnozīmes nošķiršanas kritērijus J. Kārkliņš nav izvirzījis, viņš devis tikai verbu rindu, kas, pēc viņa domām, var funkcionēt kā saitiņas. Arī uz otro jautājumu tieša atbilde nav dota. Par verbalitātes attieksmi ar verba nullformu ir teikts, ka verba pozīcija teikuma struktūrā var būt «aizņemta» vai «tukša». Šai sakarā tiek izvirzīts nozīmīgas verba nullformas jēdziens. Kā piemērs minētas raksturīgas konstrukcijas ar verba būt nullformu, kurām ir paralēlas konstrukcijas ar būt tagadnē īstenības izteiksmē eksistenciālā, situatīvā un piederības nozīmē: Rudens - Ir rudens, Zēns jau mājās - Zēns jau ir mājās, Viņam jauns uzvalks - Viņam ir jauns uzvalks. Konstrukcijas ar eksplicītu būt un ar nozīmīgu būt nullformu iekļaujas verbālu teikumu paradigmā kā viena - verbālā - tipa divi varianti.

Būtisks teikuma struktūras interpretācijā un struktūru sistemātikā ir jautājums par teikuma priekšmeta izteikšanas veidiem (ar to saistīts arī jautājums par divkopu un vienkopas teikumu norobežošanu). Pie šī jautājuma J. Kārkliņš ir atgriezies vairākkārt. Būtībā runa ir par datīvu kā vienu no teikuma priekšmeta realizēšanās formām. J. Kārkliņš ir pievienojies A. Ozola uzskatam, ka teikuma priekšmets latviešu valodā var būt izteikts ne tikai ar nominatīvu un tā substitūtiem vai pozicionālajiem ekvivalentiem (pie tiem pieskaitīts arī infinitīvs), bet arī ar ģenitīvu un datīvu. Ar šo problēmu saskaras jautājums par realizētu un nerealizētu teikuma priekšmeta pozīciju kā divkopu un vienkopas teikuma pazīmi.

J. Kārkliņš norāda, ka katrai «man-pozīcijai» vajadzības izteiksmē regulāri atbilst «es-pozīcija» citās izteiksmēs (piem., Man jāstrādā - Es strādāju), t.i., «es-pozīcijas» kombinatorisks variants. Tātad, pirmkārt, par teikuma priekšmetu uzskatāms datīvsubjekts pie izteicēja vajadzības izteiksmē. Otrkārt, datīvsubjekts ir obligāts teikuma shēmas komponents arī konstrukcijās ar piederības nozīmi (piem., Man ir sieva), un arī te tas uzskatāms par teikuma priekšmetu. Verbu būt visās funkcijās (nozīmēs), pēc J. Kārkliņa domām, pareizāk būtu uzskatīt par saitiņu un atbilstoši visas konstrukcijas ar būt - par neverbālām konstrukcijām; šādā interpretācijā konstrukcijās ar būt vārds datīvā ieņem teikuma priekšmeta pozīciju, bet vārds nominatīvā - izteicēja daļas pozīciju. Treškārt, datīvsubjekts ir teikuma shēmas komponents un uzskatāms par teikuma priekšmetu konstrukcijās ar vienpersonas verbiem. Šie verbi spēj piesaistīt subjektu tikai «man-pozīcijā»: Man gribas; Mums veicas darbs.

Jautājumā par realizētu un nerealizētu teikuma priekšmeta pozīciju kā divkopu un vienkopas teikuma pazīmi J. Kārkliņš ir rakstījis, ka pie divkopu teikumu struktūras shēmas piederīgas visas šīs shēmas realizācijas, kurās izteicējs pieļauj teikuma priekšmeta klātieni (piem., Eju mājās, arī tādas konsituatīvi nosacītas realizācijas kā otrā frāze piemērā Bet viņas tur vairs nav. Droši vien iejukusi dejotāju pulkā). Divkopu un vienkopas teikumu pretstatījums pamatojams nevis ar atsevišķu teikuma shēmas realizāciju, bet ar visu realizāciju kopumu, t.i., ar shēmas potenciālajām iespējām.

Par salikta teikuma sintaksi J. Kārkliņš ir rakstījis maz, plašāk viņš apcerējis vienkārša un salikta teikuma robežu problēmu [1], ko risināt aizsācis jau A. Ozols un kas ir svarīga gan sintakses teorijai, gan praksei.

Salikts teikums ir polipredikatīva vienība, kas sevī apvieno teikuma gramatiskās īpašības un minimālā teksta līmeņa veidojuma īpašības. Salikta teikuma norobežošanai no vienkārša teikuma J. Kārkliņš izmantojis vārda formas pozīcijas jēdzienu. Vienkāršā teikumā ir viena primārā vārda formas pozīcija (galvenais loceklis) vai viens primāro vārda formas pozīciju pāris (teikuma priekšmets un izteicējs). Salikta teikuma struktūrai raksturīgas vismaz divas primārās pozīcijas vai divi primāro pozīciju pāri. Tomēr saliktu teikumu neveido jebkurš divu vai vairāku primāro pozīciju apvienojums viena teikuma struktūrā. Stilistiski saistītās (divkāršotas vai daudzkāršotas) un strukturāli saistītās (ekvivalentas vai vienlīdzīgas) primārās pozīcijas teikuma struktūrā nevar būt absolūtā pozīcijā (patstāvīgas predikatīvas vienības funkcijā) un tādēļ neveido saliktu teikumu (piem., Zinām jau tevi, zinām; Dienā apstrādāt tonnām zivju - tas nav joks; Par to runāja, runā un vēl ilgi runās). Saliktu teikumu veido vairākas neparalēlas primārās pozīcijas vai primāro pozīciju pāri, kam teikumā ir absolūtā funkcija (piem., Gribat, puiši, ņemat mani, Negribat, neņemat).

Saliktā teikumā galvenie sakari starp komponentiem (salikta teikuma daļām), kā teikts iepriekš, ir sakārtojums un pakārtojums. Tādējādi pēc sintaktiskā sakara starp komponentiem izdalāmi salikti sakārtoti, salikti pakārtoti un dažādu attieksmju (jaukti) salikti teikumi, pēc sintaktiskā sakara izteikšanas līdzekļa - saikļa, bezsaikļa un kombinēta saistījuma teikumi, pēc komponentu sastāva - nepaplašināti un paplašināti salikti teikumi.

Teksta sintaksē [8, 9, 12] tiek pētīti teikumi kā komunikatīvas vienības, to uzbūve, savienošana, struktūras pārveidojumi, kā arī tādas vienības, kas raksturīgas tikai teksta līmenim (piemēram, izsacījumi, nosaucošas vienības).

Teksta analīzē J. Kārkliņš izdalījis struktūras ziņā konsituatīvi nesaistītas teksta vienības - teikumus un konsituatīvi saistītas teksta vienības - izteikumus. Konsituatīvi saistītās teksta vienības iedalītas vairākās apakšgrupās:

1) konsituatīvi relatīvi nenosacīti izteikumi - apgalvojuma un nolieguma, pievienošanās un nepievienošanās izteikšanas frāzes (Jā. Nē. Noteikti.), sveicinājumi, pateicības izteikumi (Labdien! Paldies! Uz jūsu veselību!) un citas stabilas frāzes,

2) konsituatīvi nosacīti izteikumi, t.i., izteikumi, kas strukturāli atkarīgi no konkrētās konsituācijas; tie ir, pirmkārt, vienkārša vai salikta teikuma shēmas pārdalījuma rezultātā radušās vienības - parcelāti (piem., Viņš palīdzēja man. Un arī maniem draugiem), otrkārt, priekšstata jeb tēmas nominatīvs (piem., Ēnas! Vai vienmēr tās ievērojam!) un priekšstata jeb tēmas infinitīvs (piem., Saimi pret mani sarīdīt! To jau nu es nepieļaušu), treškārt, t. s. reducētās konstrukcijas (piem., Bet viņas tur vairs nav. Droši vien iejukusi dejotāju pulkā).

Tādu (lielās līnijās) latviešu valodas sintakses sistēmu bija iecerējis J. Kārkliņš. Šīs sistēmas galvenā vērtība ir sistēmiska, paradigmātiska pieeja sintakses faktu analīzei. Latviešu valodas sintakses izpētē līdz 60. gadu vidum daudz vairāk bija paveikts sintagmātikas jomā nekā paradigmātikā.

J. Kārkliņa koncepcija, kā risināt sintakses sistēmas izveides uzdevumu, pēc šī raksta autora domām, ir tikai viens no iespējamiem variantiem, un raksta mērķis nav diskutēt vai apstrīdēt kādus J. Kārkliņa atzinumus, par kuriem var būt arī citas domas. Mērķis bija parādīt J. Kārkliņa uzskatu sistēmu par sintakses parādībām.

1. Vienkāršā un saliktā teikuma robežu problēma. - P. Stučkas LVU Zinātniskie raksti. 60. sēj., 9. A laid. Latviešu valodas apcerējumi. R, 1967, 193.-224. lpp.

2. Datīva semantisko un strukturālo funkciju problemātika vienkāršā teikumā. - P. Stučkas LVU Zinātniskie raksti. 86. sēj. Latviešu leksikas attīstība. R, 1968, 267.-297. lpp.

3. Vienkāršā teikuma statiskās struktūras interpretācija. V. Lāča LVPI zinātniskās konferences materiāli. Liepāja, 1968, 27.-33. lpp.

4. Par verbālu vienkāršu teikumu uzbūvi latviešu valodā. V. Lāča LVPI zinātniskās konferences materiāli. Liepāja, 1970, 45.-50. lpp.

5. Teikuma struktūras raksturošanas aspekti. - Rakstu krāj.: Latviešu valodas un literatūras problēmas. R, 1970, 103.-113. lpp.

6. Valodas un runas attieksmju problēma. - P. Stučkas LVU Zinātniskie raksti. 98. sēj. Latviešu valodas struktūras jautājumi. R, 1970, 9.-37. lpp.

7. A. Ozola sintakses koncepcija un dažas latviešu valodas sintaktiskās struktūras interpretācijas problēmas. - Valodniecība, folkloristika, metodika. Zinātniskās konferences tēzes. R, 1972, 15.-20. lpp.

8. Dažas teksta sintaktiskās struktūras īpatnības. - Rakstu krāj.: Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam. 1873-1973. R., 1972, 445.-457. lpp.

9. Praktikums mūsdienu latviešu literārās valodas sintaksē. 1. R, 1974, 84 lpp.

10. Infinitīva sintaktiskās potences. Mācību līdzeklis sintaksē. 1. R, 1976, 93 lpp.

11. Vārda formas sintaktisko potenču problēma. - Rakstu krāj.: Valodniecības un literatūrzinātnes teorijas un prakses jautājumi. R., 1976, 54.-101. lpp.