Valoda ir arī visu mūsu apziņas parādību - pieredzējumu, novērojumu, domu, jūtu, vēlēšanos un centienu iemiesošanas un izpausmes līdzeklis. Domātais paliek zināms tikai pašam domātājam, vārdos izteiktais kļūst zināms citiem.

Valoda objektivizē visas subjekta apziņas parādības. Šis objektivizācijas akts dara iespējamu domu un jūtu pavēstīšanu citiem un to izprašanu.

Cilvēka apziņa, tātad pilnīgi iekšēja un subjektīva rosība, valodas ietērpā kļūst par kaut ko ārēju, tveramu, «taustāmu», kļūst par materiālu parādību. Valodas vārdi, apzīmēdami mūsu domu priekšmetus, vistiešāk parāda valodu kā domu, jūtu, visu mūsu apziņas parādību izpausmes līdzekli.

Runā bez vārdiem ir arī gramatiskais un intonatīvais izveidojums, runas konteksts un runātāja žesti un mīmika. Tas viss pauž cilvēka apziņas parādības, viņa gara pasauli. Cilvēks psihiskos procesus var izteikt arī bez valodiskiem izteiksmes līdzekļiem, t.i., neverbāli: ar mīmiku, žestiem, smaidu, kustībām, stāju u.tml. Neverbālie izteiksmes līdzekļi vai nu papildina, vai aizstāj runu, vai arī runā tai pretī, atklājot vārdu patiesumu.

Mīmika un žesti, kas pavada valodu tiešā saskarē ar klausītāju, ir tikai valodas papildu elements - gan ļoti svarīgs, bet precīzai apziņas izteiksmei nepietiekams un par maz diferencēts.