VALODA KĀ CILVĒKA PAZĪME

Cilvēku valoda krasi atšķiras no dzīvnieku k1iedzieniem. Dzīvnieku kliedzieni izteic viņu stāvokli un reizē ar to signalizē par šo stāvokli citiem sugas brāļiem. Cilvēku valoda ir sabiedriski un vēsturiski attīstīta sistēma, kas vispārinātā veidā apzīmē priekšmetus un parādības.

Tikai cilvēks ir apveltīts ar apzinīgu, artikulētu valodu. Papagaiļi un strazdi spēj atdarināt tikai valodas ārējo čaulu - skaņas, bet ne tās saturu. Valoda ir cilvēka košākā rota, kas mūs paceļ tālu pāri dzīvnieku valstij.

Loģiskā domāšana jeb domāšana jēdzienos kā tieši ar valodas vārdiem saistīta parādība arī piemīt tikai cilvēkam. Tikai cilvēks spēj veidot zinātni un mākslu, kas palīdz izprast īstenību, lai tad to pārveidotu.

Tātad valoda ir viena no vissvarīgākajām, specifiskām cilvēka pazīmēm.

Valodas ciešo sakaru ar sabiedrību spilgti raksturo tas, kā bērns apgūst runas prasmi un valodu. Parastos apstākļos bērns runāt mācās no saviem vecākiem. Tādēļ arī pirmo valodu, ko bērns sāk apgūt, mēdz saukt par dzimto valodu vai par mātes valodu. Taču dzimtā valoda nav iedzimta. Tā ir pirmā valoda, ko bērns apgūst, vienlaikus apgūdams arī prasmi runāt - runas māku.

Ja bērns tūlīt pēc dzimšanas nokļūst tādā sabiedrībā, kas runā nevis viņa vecāku, bet gan kādu citu valodu, tad viņš arī mācās un sāk runāt šās sabiedrības valodu.

Ja  notiek tā, ka bērns, kurš vēl nav iemācījies runāt, kaut kādu apstākļu dēļ no sabiedrības tiek izolēts, tas ir, viņš nedzird nekādu valodu, tad viņš arī paliek bez valodas. Runas orgāni viņam gan izveidojas, bet runas spējas neattīstās. Tas liecina, ka prasmi runāt un valodu lietot par saziņas līdzekli cilvēks apgūst tikai saskarē ar citiem cilvēkiem, tikai sabiedrībā. Valoda tādējādi ir cilvēka kā sabiedriskas būtnes raksturīga pazīme un tiek pārmantota sabiedrībā no paaudzes uz paaudzi.

Presē vairākkārt rakstīts, ka dažādās pasaules malās dzīvnieki (parasti vilki) nolaupījuši cilvēku bērnus un tos uzaudzinājuši. Atgriezušies sabiedrībā, šie bērni ar lielām grūtībām pieraduši pie cilvēku dzīves apstākļiem. Taču runāt viņi parasti tā arī nav varējuši iemācīties.