Domas izsaka ar valodu, un pati domāšana risinās ar valodas palīdzību. Valoda ir mūsu domu veidošanas līdzeklis. Apzinīga, loģiska domāšana iespējama tikai ar valodas palīdzību.

Vienlaikus domāšana ir arī sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, ir visai cilvēcei kopīgi, t.i., tie ir vispārcilvēciski. Domāšana pakļaujas vieniem un tiem pašiem loģikas likumiem. Cilvēki novēro, analizē, klasificē parādības, kas ir ap viņiem, atklāj cēloņsakarības un citas attieksmes starp šīm parādībām. Iepazīstamais un izzināmais atspoguļojas cilvēku apziņā, kur veidojas vispārinājumi - jau domāšanas vienības: jēdzieni, spriedumi, secinājumi jeb slēdzieni - nemateriālas vienības. Šīs abstraktās domāšanas vienības tiek ietvertas valodas skaniskajā materiālā: vārdos un teikumos, tās tiek materializētas un kļūst cilvēkam uztveramas, veido valodas saturu. Bet valoda kā līdzeklis piedalās arī pašā izziņas procesā, jo nepazīstamo iepazīstam ar jau zināmo. Valoda, domāšana un reālā īstenība ir cieši saistītas savā starpā.

Valoda ir gan domu izteikšanas līdzeklis, gan arī domāšanas līdzeklis, jo piedalās kā izziņas, tā domāšanas, t.i., domu veidošanas procesā. Kaut arī domājot skaļi nerunā, tomēr ir konstatēts, ka domāšana ir saistīta ar tā saucamo iekšējo runu. Tā palīdz veidot domu, palīdz domāt.

Domas cilvēks veido ar vārdu palīdzību.Vārds sākotnēji iemieso sevī nevis domu, nevis jēdzienu, bet to, kas ir mūsu apziņā līdz domas ievielošanai vārdos - domas materiālu, parādības vispārīgo, nediferencēto priekšstatu.

Veidodams domas, cilvēks attiecīgo saturu sadala atsevišķās pazīmēs - jēdzienos un nosaka attiecības starp šīm pazīmēm un jēdzieniem. Veikt abus šos domāšanas procesus var tikai ar vārdu palīdzību.

Piemēram, mūsu acu priekšā atrodas vīgriežu cers. Mums ir tikai vispārīgs priekšstats par to. Bet, ja mēs šo vispārīgo priekšstatu sadalām atsevišķās pazīmēs, sastatām tās savā starpā un noteicam attiecības starp tām, tad iegūstam konkrētas domas par vīgriežu ceru, piemēram: «Vīgriezes zied», «Cik skaists ir ziedošs vīgriežu cers!»

Jēdzienus cilvēks atvasina no reālās īstenības. Jēdziens ir domāšanas darinājums, kas priekšmetā izdala būtiskās, tipiskās īpašības un attiecības. Cilvēka apziņā jēdzieni pārstāv reālu parādību atspoguļojumus vispārinātā veidā. Bet jēdziens balstās uz vārdu. Nepieciešamība sazināties ar citiem savas cilts vai tautas locekļiem radīja vārdus, kas nostiprina un izteic jēdzienus. Tikai valodas vārds kā ļoti vispārīgs spēj ietvert sevī tikpat vispārīgu jēdzienu, palīdz to fiksēt, nostiprināt.

Vārdos ievietotus jēdzienus cilvēks sastata visdažādākās attiecībās (domādams pie tam par šo jēdzienu aizvietotām īstenības parādībām) un darina slēdzienus. Šādu divu vai vairāku jēdzienu savstarpēju sastatīšanu dažādu secinājumu izveidošanai sauc par loģisko jeb jēdzienisko domāšanu. Loģiskā domāšana piemīt tikai cilvēkam, tā iespējama tikai ar valodas palīdzību. Te valoda parādās kā domāšanas līdzeklis.

Ar valodas palīdzību cilvēks spēj apzīmēt un turēt prātā arī neredzamas un netaustāmas lietas, piemēram, taisnība, patiesība, pienākums, prāts, skaistums, vīrišķība, godīgums utt. Aptvert, izcelt un turēt prātā domāt šādus jēdzienus cilvēks var tikai tādēļ, ka tam ir valoda. Citādi vajadzētu aprobežoties tikai ar neskaidrām, miglainām nojautām par šiem jēdzieniem.

Domāt var tikai ar vispārīgiem jēdzieniem un nevis ar priekšmetu konkrētiem priekšstatiem mūsu apziņā. Konkrēti priekšstati par priekšmetiem katram runātājam saistās ar viņa individuālo pieredzi, bet valoda ir sazināšanās līdzeklis starp diviem un vairākiem cilvēkiem. Tāpēc vārdi apzīmē nevis atsevišķus, konkrētus priekšstatus, bet vispārīgus, abstraktus jēdzienus, kas ir kolektīvās pieredzes rezultāts. Priekšstati kā īstenības priekšmetu individuāli tēli nevar noderēt par loģiskās domāšanas elementiem un līdzekļiem. Par tādiem noder tikai vispārīgi, abstrakti jēdzieni, kas apzīmē veselu priekšmetu vai parādību kategoriju.

Cilvēks var domāt tikai valodas formā, tikai ar vārdu palīdzību. Pat tad, kad cilvēks domā klusu, «pie sevis», viņš arī domā runas formā - ar klusu, bezskaņu «iekšējo runu». Iekšējā runa nav runa pie sevis jeb čukstēšana. Salīdzinājumā ar ārējo runu tā ir saīsināta un fragmentāra.

Domāšana norisinās uz iekšējās runas pamatiem. Pēc tam iekšējā runa var gūt skaņu formu un tādējādi kļūt par īstu, skanošu runu.

Domāšana un valoda savstarpēji viena otru ierosina. No vienas puses, doma attīsta valodu, attīstītāks domāšanas veids rada arī attīstītāku valodu. No otras puses, arī valoda ietekmē domāšanu. Valoda gan spiež cilvēku pakļaut savu domāšanu vispār pieņemtām izteiksmes formām. Bet valoda arī attīsta domāšanu, jo iepazīšanās ar izkoptu valodu palīdz cilvēkam izkopt un papildināt viņa domāšanas paņēmienus, padarīt tos precīzākus un smalkākus. Līdz ar to valoda ir mūsu garīgās attīstības priekšnosacījums. Tomēr visumā doma, ir valodas vadītāja.

Valodas un domāšanas vienība ir domāšanas un vienas noteiktas valodas vienība tikai tad, ja cilvēks prot tikai vienu valodu. Ja cilvēks prot vairākas valodas, atziņu par valodas un domāšanas vienību vajag saprast kā vienību starp domāšanu un vienu no valodām, kuras prot attiecīgā persona.

Taču mums jāatzīst, ka dažādās valodās tikai domu ārējais izveidojums ir dažāds, bet pašu domu dažādība nav atkarīga no valodu gramatiskās uzbūves atšķirībām. Nepareizs ir uzskats, ka dažādas valodas rosina runātājus un klausītājus izveidot dažādas domas. Robežas domāšanai nenosaka valoda, un vispār cilvēka domai nav robežu.