VALODA KĀ VIENA NO SVARĪGĀKAJĀM TAUTAS UN NĀCIJAS PAZĪMĒM

Valoda ir etnosa (cilts, tautības, nācijas) svarīgākā pazīme.

Valoda spilgtāk par visiem citiem faktoriem parāda tautas savdabību. Valodai ir liela nozīme tautas un nācijas vienības izveidošanā, uzturēšanā un stiprināšanā. Arī pati tautas valoda ir vienota.

Valoda ir viens no svarīgākajiem nāciju veidojošiem faktoriem. Vairākām nācijām var gan būt viena kopīga valoda. Bet nav un nevar būt nācijas bez visai nācijai kopīgas vienotas valodas. Nācija ir dzīva tikai tik ilgi, kamēr dzīva tās valoda. Tiklīdz zūd valoda, zūd arī pati nācija.

Sena sabiedriskā kopa ir ģints. Par šo sabiedrības formu maz ziņu. Taču ģintij, kaut arī pavisam vienkārši organizētai sabiedrībai, veidojas kopīga valoda, kas pēc uzbūves atbilst sabiedrības attīstības pakāpei un saziņas vajadzībām.

Ģintīm pieaugot, tās dalās. Katras jaunās ģints valodā pamazām uzkrājas patstāvīgi veidoti jauni izteiksmes līdzekļi. Tā radniecīgo ģinšu valodas pamazām kļūst par patstāvīgām un atšķirīgām, kaut arī radniecīgām valodām. Kopīgā ģints valoda kļūst par pamatu radniecīgu valodu izveidei. Tā notiek vienas valodas sadalīšanās jeb diferencēšanās vairākās radniecīgās valodās. Šo procesu izraisa un veicina pārkārtojumi sabiedrības dzīvē.

Ciltis ir par ģintīm plašāks veidojums. Tajās apvienojušās vairākas radniecīgas ģintis. Cilts dzīves organizēšanai un vadīšanai veidojas cilts valoda, ciltī apvienoto ģinšu valodām saplūstot jeb integrējoties.

No ciltīm verdzības un feodālisma periodā veidojas tautības. Tautību valodu veidošanos nosaka konkrētie vēsturiskie apstākļi. Valodu integrācija šai periodā nav raksturīga. Daudz labvēlīgāki apstākļi ir valodas diferenciācijai. To veicina feodālismam raksturīgais dzīves veids - ekstensīvā saimniecība, administratīvā sadrumstalotība, dzimtcilvēku beztiesiskums. Tautību valodai raksturīga dialektu forma, kuru robežas saglabājušas seno cilšu (arī valodu) robežas.

Nāciju veidošanās iezīmējas ar jauna posma sākumu sabiedrības un valodas attīstībā. Nācija ir patstāvīga tādu cilvēku apvienība, kam ir kopīga teritorija, ekonomika, kultūra, valoda un dažas sabiedriskās psiholoģijas pazīmes. Sabiedrības dzīve šai posmā strauji aktivizējas, kļūst daudzpusīga. Strauji rit sabiedrības garīgā attīstība. Tiek kopta un veidota nācijas kultūra, zinātne, māksla, literatūra.

Aktuāla kļūst vajadzība pēc vienotas, koptas, visai sabiedrībai kopīgas valodas. Tāpēc nāciju veidošanās periodā tiek veidota normēta nācijas valoda. Tās pamatā parasti ir kāds viens tautības valodas dialekts, bet nācijas valodas bagātināšanai izmanto arī pārējo dialektu izteiksmes līdzekļus.

Nacionālā valoda parasti balstās uz tādu dialektu, kurā dialektālās īpatnības neparādās pārmērīgi spilgtā veidā, kurš ir saprotams arī citu dialektu runātājiem un, galvenais, kura teritorijā atrodas kāds lielāks centrs, kam ir plaša politiska un ekonomiska nozīme tautas dzīvē.

Valoda ir tautas vērtīgākā manta tautas garīgās kultūras vērtību izpausmes, veidošanas un saglabāšanas līdzeklis. Tautas, nācijas kultūra izpaužas tās valodā. Un, no otras puses, valoda veido pamatu nacionālajai kultūrai. Tautas kultūra uzplaukumu var sasniegt tikai dzimtajā valodā.