Skaņu atdarināšanas jeb onomatopoētiskā teorija. Tās sākotne meklējama sengrieķu filozofu analoģijas teorijā, Dēmokrita un Platona koncepcijās. Skaņu atdarināšanas teorija plaši izplatīta 17.- 19. gadsimtā, arī 20. gadsimtā tai ir piekritēji un atbalstītāji. Teorijas pamatā ir uzskats, ka pirmie vārdi cilvēku valodās cēlušies no dabā dzirdētu skaņu atdarinājumiem. Priekšmets ieguvis savu nosaukumu pēc tām skaņām, kādas viņš rada. Skaņu atdarināšanas teorija gan labi izskaidro valodas skaņu materiāla avotu, bet neizskaidro runas spējas izcelšanos.

17., 18., 19. gadsimtā valodas cilmes jautājumiem pievērsās daudzi izcili domātāji - G. Leibnics, E. B. de Kondijaks, Ž. Ž. Ruso. Šai laikā šī teorija kļuva populāra. Tās pamatā ir atziņa, ka valoda radusies no cilvēka tieksmes atdarināt dabā dzirdamās skaņas. Pēc šīs teorijas, atsevišķi vārdi un visa valoda kopumā ir veidojusies kā dabā dzirdamo skaņu atdarinājums. (Tā, piemēram, latviešu valodas teikumos Bite san, Dundurs dūc, Kaķis ņaud darbības vārdi atdarina dzīvnieku vai kukaiņu radītās skaņas.)

Dažkārt šīs teorijas piekritēji pārāk plaši izprata skaņu atdarināšanas principu. Viņi to ne tikai piemēroja tādiem neapšaubāmiem gadījumiem kā kūkot, ņaudēt, kurkstēt, ķērkt u.tml., bet saprata to arī simboliski, t.i., skaņas līdzīgi dzīvām būtnēm tika apveltītas ar spējām izteikt dažādas sajūtas un izjūtas. Piemēram, 5.gadsimtā teologs un filozofs Augustīns rakstīja, ka latīņu vārds mel ‘medus’ ir patīkams dzirdei, ja pats vārds jau izsaka kaut ko saldu, turpretim latīņu vārds acer ‘ass, griezīgs, sīvs’ atbilst kaut kam nepatīkamam un nav patīkams dzirdei.

17. gadsimta sākumā skaņu atdarināšanas teoriju centās amatot vāci filozofs G.V.Leibnics. Viņš uzskatīja, ka dabas skaņas tika atdarinātas pirmatnējā valodā, kura eksistēja kā sakņu valoda, un atvasinātās valodas, turpinādamas attīstīt sakņu valodas celmus, saglabāja arī skaņu atdarināšanas elementus, atvasinātajām valodām pakāpeniski attālinoties no sakņu valodas. Leibnics saskatīja skaņu atdarināšanas principa atšķirības dažādos valodas attīstības posmos un norādīja to cēloni. Taču pieņemot skaņu atdarināšanu par principu, uz kura pamata radusies valoda, Leibnics noliedza tā nozīmi valodas vēlākajā attīstības posmā.

Latvijā onomatopoētisko teoriju atbalstīja un popularizēja latviešu valodnieks K. Mīlenbahs. Savus uzskatus par šo teoriju viņš izklāstījis 1891.gadā izdotajā grāmatā "Par valodas dabu un sākumu".

Runājot par valodas pirmsākumu, K.Mīlenbahs vārdu pielīdzina skaņu bildei. Viņš uzskata, ka cilvēks rada gan labas, gan vājas skaņu bildes, bet atvasinājumi, kas rodas no tām māca, ka:

• "viņas ir auglīgi celmi, iz kuriem izaug daudz atvašu: brikšķ, brikšķēt,     brūkšķis, brikšķi = žagari, brikšķēšana, bzz, bizot, bizināt;

• viņas savos atvasinājumos dažreiz attālinās no dabas skaņām tik tālu, ka fotogrāfijā grūti , jau daudzkārt nemaz nav iespējams oriģinālu pazīt, piemēram, bizot; ka dzeguzes vārds dažās indoeiropiešu valodās (grieķu - kokkits, latīņu - cuculus) ir tīra dzeguzes kūkošanas atbalss, par to nav šaubu. Taču ar laiku ir vidusvācu valodā pārvēties par "gous", kurš nemaz vairs neatgādina putnu, kas kūko."

Pēc K.Mīlenbaha domām, piemērs liecina, ka vārds var laika gaitā tā pārmainīties, ka oriģināls tajā vairs nav saskatāms.

Savukārt krievu un Rietumeiropas simbolisti uzskatīja, ka skaņām ir patstāvīga dzīve un nozīme, kas esot neatkarīga no valodas. Piemēram, krievu dzejnieks simbolists K.Baļmonts domāja, ka skaņas pašas par sevi jau izsaka jēdzienu: a izsaka plašumu, u ierobežo telpu u.tml. Taču pēc valodnieka A.Žuravļeva pētījumiem, skaņu simbolisko nozīmi tikai daļēji nosaka pašu skaņu fiziskā daba, bet tā attītās kopā ar valodu, , to ietekmē dažādi cēloņi, arī vārdu nosacītā nozīme, kam nav sakara ar skaņu fizisko dabu.

Varētu likties, ka pats valodas materiāls pamato skaņu atdarināšanas teoriju. Īstenībā šī valodas cilmes teorija ir pretrunīga. Cilvēki gan varēja izmantot un arī tagad izmanto skaņu atdarināšanu vārddarināšanā. Bet ne jau no pirmatnējā cilvēka vēlēšanās atdarināt dabā dzirdamās skaņas varēja rasties valoda. Šim procesam jāmeklē būtisks pamats, it īpaši tādēļ, ka atdarināt dabā dzirdamās skaņas ir diezgan grūti. Arī vāji attīstītajās valodās šādu vārdu ir daudz mazāk nekā attīstītajās kultūrtautu valodās.