Latīņu valoda pati ilgu laiku pastāvēja kā seno itāļu valodu dialekts. To runāja Romas valstī un dažos senās Itālijas apgabalos. Ap II gadsimta vidu pirms mūsu ēras Romas valsts bija iekarojusi visu Itāliju. Dienvidos tā bija nonākusi saskarē ar grieķu kultūru, un tās ietekmē Romā sāka strauji attīstīties zinātne, literatūra, retorika. Līdzās sarunvalodai, ko runāja sabiedrības zemākās kārtas - gani, zemkopji, veidojās normēta literārā valoda, ko lietoja valsts pārvaldē, zinātnē un literatūrā.

Mūsu ēras sākumā Romas valsts bija izveidojusies par impēriju un nostiprinājusi savu varu Vidusjūras baseina zemēs. Šo zemju iedzīvotāji līdzās savai valodai bija spiesti apgūt arī latīņu sarunvalodu un literāro valodu, starp kurām tai laikā bija izveidojusies diezgan liela atšķirība.

4. gadsimtā pastiprinājās barbaru iebrukumi Romas impērijā un to novājināja. Ap 5. gadsimtu ģermāņu ciltis sāka apmesties uz dzīvi visā Romas impērijas teritorijā un sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem. Pēc Romas impērijas sabrukšanas (476. g.) provincēs runātajai latīņu sarunvalodai sākās īpatnēja attīstība - risinājās savdabīga agrāk šais teritorijās runāto valodu, latīņu valodas un barbaru valodu sajaukšanās un asimilācija. Tikai 8. gadsimta beigās bijušās Romas impērijas teritorijā pamazām norobežojās vairākas patstāvīgas valodas. Rezultātā izveidojās radniecīgu valodu grupa - romāņu valodas.

Romāņu valodu vēsturi diezgan viegli restaurēt, jo par šo procesu saglabājušās konkrētas liecības - rakstu pieminekļi, kurus papildina vēstures ziņas.