Jaunu vārdu veidošanās notiek pēc vārdu darināšanas tipiem (modeļiem), kas jau pastāv šajā valodā. Ir arī tādi gadījumi valodas praksē, kad daži atsevišķi jaundarinājumi bez jebkādas ieteikšanas un vērtēšanas it kā spontāni ielaužas valodā un paliek tajā, piemēram, latviešu valodā tā savas pozīcijas nostiprināja vaļasprieks, klupināt u. c.

Līdzās jaundarinājumiem, kuru nostiprināšanos valodas sistēmā pamato lielāka vai mazāka sabiedrības izjusta nepieciešamība pēc šāda izteiksmes līdzekļa, valodā risinās pārveidojumi, kuriem nav šāda tieša ārēja pamatojuma. Šie pārveidojumi liecina par valodas sistēmas iekšēju dinamismu. Tā ir valodas sistēmas iekšēja pārveidošanās, pielāgojoties nevis funkciju veikšanai, bet gan runātāju tendencei pēc iespējas atvieglot un vienkāršot sev saziņas procesu.

Latviešu valodas leksikā viens no attīstības likumiem ir tieksme uz vārdkopu savienošanu saliktenī. Piemēram, Glika radītās vārdkopas mēra aukla un stūra akmens drīz vien pārveidojās par salikteņiem mēraukla un stūrakmens. Tāpat Stendera vārdkopas stāvu zvaigzne, zīžu tauriņš, dzīvs sudrabs, dzimti ļaudis saplūda salikteņos - stāvzvaigzne, zīdtauriņš, dzīvsudrabs, dzimtļaudis. Vēl 19. gadsimta otrajā pusē lietoja vārdkopas cietā zeme un dārgi akmeņi, bet tagad lieto tikai salikteņus cietzeme un dārgakmeņi.

Arī mūsdienās valoda joprojām attīstās. Piemēram, pēc vārdā tālrunis izmantotā modeļa tieši mūsu dienās darināts tālrādis.

Valoda savus izteiksmes līdzekļu krājumus papildina arī tādējādi, ka pārveido un uzlabo valodā jau lietojamos vai arī lietotos un piemirstos izteiksmes līdzekļus, atjaunojot vārdiem senāko nozīmi vai arī piešķirot tiem jaunu nozīmi, vienlaikus, protams, pārveidojot arī šo vārdu lietošanu, piemēram, latviešu valodā šo procesu ilustrē vārdu arods, grāmata, spalva nozīmes pārveidošanās.