Kā rakstība radusies?

Senatnē rakstu zīme tika izprasta kā sakrālas zīmes, kas saistītas ar augstāko un slepenāko jēgu un ir pretstatītas materiālajam. Atbilstoši tam rakstu zīmju izgudrošana, zināšana un izmantošana kļūst par īpašas kategorijas priesteru nodarbošanos (piemēram, ķeltu druīdi vai tā saucamais "svētgrāmatnieks" Ēģiptē, kas ar niedres spalvu un tinti piedalījās rituālos gājienos) vai viņiem faktiski pielīdzināto un diezgan izolēto rakstvežu nodarbošanās Senajā Ēģiptē. Daudzi senie rakstības veidi konkrētās tradīcijas ietvaros vai ārpus tiem tika uzskatīti par "svētiem". Šīm rakstu zīmēm par savu izcelšanos jāpateicas dievu iniciatīvai.

Senēģiptiešu Tots un babiloniešu Nabu bija dievi rakstveži, rakstvežu aizgādņi un lielā mērā arī cilvēku likteņu valdnieki, kas tika pierakstīti ar "likteņa nūjiņu". Pēc senēģiptiešu priekšstatiem, Tots bija ne tikai rakstības izgudrotājs, "grāmatu valdnieks", bet arī pareizas runas (lai gan pati runa bija citu dievu izgudrota) un visu zināšanu aizgādnis. Platons liecina, ka Tots "pirmais izgudrojis skaitli, skaitīšanu, ģeometriju, astronomiju un vēl piedevām dambretes un kauliņu spēli, kā arī rakstību". Senēģiptiešu priekšstatos par Totu arī uzsvērta saistība starp rakstu zīmēm un skaņām: Totam piemīt maģiska spēja uzrakstīto izteikt mutvārdos. Tomēr galvenais Tota spēks izpaužas spējā sintezēt ar rakstu zīmēm mutiski sacīto. "Ra teica un Tots rakstīja", - tāda ir dievu formula , kas raksturoja dievu rakstvedi. Tota meita vai māsa (sieva) bija rakstības un skaitīšanas dieviete Sešata. Pie Tota griezās ar lūgumu dāvāt m?ku labi rakstīt.

Rakstu zīmju dievišķā izcelsme tiek atzīta arī islamā: Allāhs radījis burtus un par pavēstījis Ādamam (taču noslēpis šo faktu no eņģeļiem).

Turpretī sengrieķu tradīcijā burtu izgudrošana tika piedēvēta nevis dieviem, bet gan cilvēkiem, piemēram, tika norādīts, ka burtus no austrumiem atvedis feniķietis Kadms. Taču vēlāk rakstības izgudrotāja loma tika piešķirta Hermejam, ko grieķi identificēja ar Totu. Turpretī senebreju tradīcijā aizstāv rakstītā teksta sakrālo raksturu (tas saistīts ar Toru), pat vēl vairāk, šā teksta pirmmūžības esamību (to pašu pieņēma arī musulmaņi attiecībā uz Korānu): "Tas bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs." (2.Moz. 32:16). Pēc vēlā jūdaisma tradīcijas, burts pats par sevi ir sakrāls un mūžīgs.

Jūdu mistiskajā "Radīšanas grāmatā" apspriests jautājums par to, ka pasaule sastāv no burtiem un skaitļiem. Pārlasīt alfabētu zināmā ērā nozīmē pārstaigāt Visumu no sākuma līdz galam, t.i., no ālefa līdz tāvam (no alfas līdz omegai). Tādējādi alfabēts kļūst par spēcīgu klasifikācijas sistēmu, kurā, pirmkārt, katrs elements (burts) saistīts ar otru elementu, burtu, otrkārt, šim elementam (burtam) atbilst kāds apgalvojums, formula, sakrāla vērtība, kuras abreviatūra tas ir. Tā, piemēram, ebreju alfabēta pirmais burts ālefs apzīmēja vērsi, tā skaitliskā nozīme - 1; tā fiziskā atbilstība - elpa; planetārā vai zodiakālā atbilstība - Saule; simboliskā - griba, spēks; , krāsa - bāli dzeltena; orientācija - no augšas uz leju.