PIKTOGRĀFIJA JEB BILŽU RAKSTĪBA

Pirmatnējais raksts veidojas galvenokārt no stilizētiem elementiem. Pirmatnējās sabiedrības cilvēks iemanās izmantot dažādus priekšmetus un noturīgā materiālā veidotas zīmes. Tā, piemēram, atpakaļceļu varēja iezīmēt, aizlaužot zarus ceļmalas kokiem, ieskrāpējot kādas zīmes koku mizā vai vēl kā citādi. Virziena norādīšanai noderēja bulta. Dzīvnieka attēls tai blakus norādīja, ka bultas virzienā devies medījums. Tā pamazām izveidojās zīmes un signāli ar noteiktu nosacītu nozīmi. Pirmatnējā sabiedrība šādus līdzekļus sāka izmantot svarīgu ziņu pārraidīšanai. Piemēram, bungu rīboņa varēja aicināt uz karu vai uz aizstāvēšanos, dažādi ugunskuru dūmi plašai apkaimei ziņoja, ka tuvojas vēstneši, labvēlīgi noskaņoti svešinieki vai arī ienaidnieki.

Virves, koka kluči, akmens bija parastais materiāls, ko pirmatnējais cilvēks izmantoja informācijas saglabāšanai. Tādējādi līdzās runātajai valodai aizvien vairāk tika lietotas dažādas nosacītas zīmes. Šai nosacīto zīmju lietošanas tradīcijā sakņojas rakstība, būtībā tā ir izaugusi no šās tradīcijas.

Piktogrāfija jeb bilžu rakstība ir visvecākais rakstības veids. Tanī lietotās rakstu zīmes sauc par piktogrammām. Piktogrāfiskajā rakstībā ar zīmējumiem attēloti priekšmeti un situācijas, par ko informē. Noteikta nozīme ir arī priekšmetu izkārtojumam un novietojumam zīmējumā.

Domā, ka senākās piktogrammas radušās apmēram pirms 15 000 gadiem. Tās veidojušas vairākas tā laika attīstītākās tautas: senie Mezopotāmijas iedzīvotāji, ēģiptieši, ķīnieši u.c. Piktogrammas izmantojušas arī tās tautas, kuras dzīvojušas Āzijas ziemeļos, Rietumāfrikā, Ziemeļamerikā un Centrālajā Amerikā. Vē1 19.gs. gadsimtā Ziemeļamerikas indiāņi šo rakstību izmantojuši lūgumā, kas bija adresēts ASV valdībai.

Valodas vienības piktogrāfiskajā rakstā vēl netiek atveidotas, tādēļ piktogrammas var "lasīt" jebkurā valodā. Piktogrāfiskais raksts nodrošina saprašanos arī tādos gadījumos, ja viena puse neprot otras puses valodu. Senajā sabiedrībā, kuru veidoja nelielas apvienības katra ar savu valodu, piktogrāfiskais raksts labi noderēja par "starptautisku" saziņas līdzekli. Taču plašākas informācijas vajadzībām piktogrāfiskais raksts ir nepilnīgs, jo abstraktas parādības piktogrammās attēlot ir visai grūti un pat nav iespējams.

Laika gaitā piktogrāfiskais raksts pilnveidojās. To papildināja ar nosacītas nozīmes zīmēm. Tas paplašināja piktogrāfiskā raksta izmantošanas iespējas, bet rakstībā ienāca jau zināma simbolika. Tā, piemēram, zvēra attēls bez galvas vai ar kājām uz augšu nozīmēja, ka ir runa par nonāvētu dzīvnieku. Pīpes attēls kļuva par miera simbolu, sirds - par saticības simbolu.

Simbolikas ieviešana veicināja jaunas kvalitātes zīmju veidošanos. Pirmkārt, šīs zīmes veidojās tehniski vienkāršākas par piktogrammām, otrkārt, tās sāka pārstāvēt nevis priekšmetus, bet gan idejas, kuras asociējās ar shematiski attēloto priekšmetu. Piemēram, aplis attēlo ne vien sauli, bet arī karstumu, dievu, kas senajām tautām parasti asociējas ar sauli. Aplim varēja būt tā nozīme, kas ir vārdam diena. Darbību iet izteica divas līnijas, kas shematiski attēloja kājas. Rakstu zīmju uzlabošana pakļauta vienam mērķim - uzlabot rakstu zīmju sistēmu, padarīt to ērtāku, piemērotāku plašākas informācijas ietilpināšanai.