5. ARMĒŅU VALODA

Patstāvīgu indoeiropiešu valodu saimes nozari pārstāv armēņu valoda, ko runā pāri par 4 miljoniem cilvēku, no tiem Armēnijā apmēram 2,5 miljoni. Armēņu valoda domājams cēlusies no frīģiešu valodas.

Frīģiešu valoda Centrālās Mazāzijas ziemeļos pastāvēja kā dzīva valoda no 2. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz mūsu ēras 5. gadsimtam ieskaitot.

Savā tagadējā dzīves vietā armēņi nonākuši 7. gadsimtā p. m. ē. un sajaukušies ar neindoeiropiskajiem huriešiem, urartiešiem un gruzīniem. Armēņu valodā ir daudz dažādu aizgūtu vārdu. Morfoloģijā tā stipri apdilusi, zaudējusi lietvārdu dzimtes. Fonētikā notikusi līdzskaņu pārvirze, kas atgādina līdzskaņu pārvirzi ģermāņu, tohāru, Indijas paišāči un čigānu valodās. Tomēr pēc vārdu pamatfonda un gramatiskās iekārtas armēņu valoda ir patstāvīga indoeiropiešu valoda.

Armēņu valoda kā satem valoda ir saistīta ar indoirāņu valodām, bet, no otras puses, tai ir īpašas attiecības ar hetu valodu.

Armēņiem kopš 4. gadsimta ir savs alfabēts. Rakstu pieminekļi sākas kopš mūsu ēras 5. gadsimta. Vissenākais rokraksts ir evaņģēlijs no 887. gada.

Izšķir 1) senarmēņu valodu jeb grabaru (5.-11. gs.), 2) vidusarmēņu valodu (12.--17. gs.) un 3) jaunarmēņu valodu jeb ašharabaru (no 17. gs. vidus lidz mūsu dienām).

Jaunarmēņu valodā izšķir austrumu dialektu (Armēnijā) un rietumu dialektu (Turcijas Armēnijā). Tiem atbilst divas literārās valodas. Armēnijas literārā valoda balstas uz Ararata ielejas dialektu.