Ģermāņu valodas jau pirmajā gadu tūķstotī p. m. ē. sastopamas Eiropas vidienē starp Vezeras, Elbas un Oderas lejtecēm. Uz turieni ģermāņi atnākuši no dienvidiem.

Ģermāņu pamatvaloda izveidojusies apmēram pirms 3000 gadiem, t. i., kādu gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Mūsu ēras 2. un 3. gadsimtā sākās ģermāņu pamatvalodas dialektālā diferencēšanās. Kopš 3. gadsimta ir saglabājušies daži ziemeļģermāņu jeb senskandināvu rūnu raksti; gotu valodas pieminekļi saglabājušies no 4. gs., angļu-sakšu - no 7. gs., senaugšvācu - no 8. gs. un sensakšu - arī no 8. gs.

1) Ģermāņu valodās ir ap 30% vārdu, kurus nevar izskaidrot .kā indoeiropiešu izcelsmes vārdus un ku,ri tātad nākuši no kādas neindoeiropiešu valodas. Piemēram var minēt vācu vārdus Baum, Beere, Bain, Damm, Erbse, Faust, Fels, Gerste, Hand, Haus, Hiitte, Kahn, Kiel, Rlippe, Netz, Rind, Ross, Schaf, Schilf, See, Segel, Stein, Sturm, Weib, Zeit:

2) Visa ģermāņu valodu līdzskaņu sistēma ir radikāli pārveidojusies pēc kādas neindoeiropiešu valodas likumiem. So pārveidību sauc par pirmo līdzskaņu pārvirzi, un tā izpaužas šādi: a) indoeiropiešu pamatvalodas līdzskaņi bh, dh; gh ģermāņu valodās pārvēršas par b, d, g; b) ide. b, d, g ģermāņu valodās pārvēršas par p, t, k; c) ide. p, t, k ģermāņu valodās pārvērša.s par f, th, h.

3) Kā somugru un dažās citās neindoeiropiešu valodās, tā arī ģermāņu valodās vārdi ļoti viegli saplūst garos salikteņos.

Nav vienota uzskata par to, no kādas neindoeiropiešu valodas nākušas šīs ģermāņu valodu neindoeiropiskās īpatnības. D. Bubrihs, P. Ariste uņ citi domā, ka ģermāņu valodas neindoeiropiskās īpatnības guvušas no somugru valodām, N. Marrs un F. Brauns - ka no kaukāziešu valodām, bet V. Zirmunskis un citi - ka no kādas nezināmas, tagad izmirušas neindoeiropiešu valodas.

Ģermāņu valodas kā dzimtās valodas runā vairāki simti miljonu cilvēku. Tās iedala austrumģermāņu, ziemeļģermāņu un rietumģermāņu valodās.

Pie austrumģermāņu valodām piederēja mirušās gotu, vandaļu, gepidu, burgundu, rugiju un citas valodas. Rakstu pieminekļi uzglabājušies tikai gotu valodā.

Austrumģermāņu valodām vistuvāk radniecīgas ir ziemeļģermāņu jeb skandināvu valodas. To vecākā pārstāve ir senskandināvu valoda, kas sastopama senajos rūnu uzrakstos no mūsu ēras 3.-8. gadsimtiem. Sākot ar 8. gadsimtu, senskandināvu valodā parādījās vairāki dialekti, kas 11. gadsimtā izvērtās par četriem pamatdialektiem, no kuriem attīstījās četras tagadējās ziemeļģermāņu valodas - islandiešu, norvēģu, dāņu un zviedru valodas.

Islandiešu valodu runā Islandes salā ap 240 000 cilvēku. Islandiešu valodā gandrīz nav svešvārdu. Islandiešu valoda ir izveidojusies no norvēģu valodas, jo norvēģu vikingi kopš 9. gadsimta un it sevišķi 12. gadsimtā kolonizēja Islandi.

Ļoti svarīga ir senislandiešu valoda (1150.-1350. gadi), kurā saglabājušies daudzi viduslaiku rakstniecības pieminekļi. Tajā pārstāvēta liriskā (skaldu) dzeja un episkā dzeja - vecākā Eda (dzejas un dzejiskas teikas - sāgas, kas radušās 9.-12. gs.) un jaunākā Eda, ko 1230. gadā sastādījis vēsturnieks Snorre Sturlusons un kas ietver sevī praktiski-teorētiskusrakstus par isiandiešu dzejas veidiem.

No 1350. gada sākās vidusislandiešu valoda, bet no reformācijas laika - jaunislandiešu valoda. Rakstība - latīņu.

Norvēģu valodu runā Norvēģijā apmēram 4 miljoni cilvēku. Pirmie norvēģu valodas rakstu pieminekļi ir rūnu raksti un rokraksti no 12. gadsimta.

Sākot ar 14. gadsimta beigām, Norvēģija nonāca ekonomiskā un politiskā atkarībā no Dānijas un dāņu valoda kļuva par norvēģu literāro valodu (bokmaal). Tajā sarakstīti Ibsena, Bjernsona un citu pagājušā gadsimta norvēģu klasiķu darbi.

Pēc Norvēģijas atdalīšanās no Zviedrijas (1905. g.) spēcīgas patriotiskās kustības ietekmē norvēģi izveidojuši paši savu literāro valodu uz norvēģu tautas valodas dialektu pamata (landsmaal). Rakstība - latīņu.

Norvēģu valodai tuva ir Fareru salu iedzīvotāju valoda (apmēram 49 000 runātāju) .

Dāņu valodu runā Dānijā un arī Grenlandē apmēram 5 miljoni cilvēku. Rūnu uzraksti dāņu valodā saglabājušies no 9. gadsimta, plašāki rakstu pieminekļi - no 13. gadsimta.

Dāņu literārā valoda balstas uz Zēlandes dialektu. Tās sākumi meklējami jau reformācijas laikā, bet tā galīgi izveidojusies 19. gadsimtī.

Rakstība - latīņu.

Zviedru valodu runā Zviedrijā apmēram 7,5 miljoni cilvēku. Rūnu uzraksti zviedru valodā saglabājušies no 8. gadsim ta, plašāki rakstu pieminekļi - no 13. gadsimta.

Zviedru literārā valoda izveidojusies 17. gadsimtā uz austrumu dialekta pamata. Rakstība - latīņu.

Pie rietumģermāņu valodām pieder augšvācu (īstā vācu), lejvācu, holandiešu, būru, flāmu, frīzu, angļu valodas un idišs.

Augšvācu valodu runā Vidusvācijas un Dienvidvācijas augstienē - uz dienvidiem no līnijas Diseldorfa - Magdeburga Frankfurte pie Oderas.

Augšvācu valodai ir šādi vēsturiski attīstības posmi: 1) senaugšvācu valoda (8.-11. gs.), 2) vidusaugšvācu valoda (12.16. gs.) un 3) jaunaugšvācu valoda (no 16. gs. līdz mūsu dienām).

Jaunaugšvācu valoda ir modernā vācu literārā valoda. Tā ir literārā un valsts valoda Vācijā un Austrijā, un viena no četrām valsts valodām Šveicē (blakus franču, itāļu un retoromāņu valodām). Augšvācu valodu runā ap 80 miljonu cilvēku Vācijā Austrijā, Šveices ziemeļu un austrumu kantonos, Elzasā Austrumlotringā, Luksemburgas lielākajā daļā un citur. Rakstība - gotiskā un latīņu.

Tagadējās vācu literārās valodas pamatā ir Vidusvācijas austrumu izloksnes kurās izlokšņu asumi nogludinājušies. Apzinīgi šo valodu izkopjot, radās mūsdienu vācu literārā valoda. Sai valodai ceļu pašķīra Mārtiņš Luters ( 1483-1546) un Filips Melanhtons (1497-1560), pārtulkodami tajā bībeli (1534. g.) un citus rakstus.

Vācu valodai Austrijā ir leksiski-frazemātiskas un dažas gramatiskas īpatnības.

Lejasvācu valodu runā Ziemeļvācijas zemienē - uz ziemeļiem no līnijas

Diseldorfa-Magdeburga-Frankfurte pie Oderas.Lejvācu valodu vēsturiski iedala trijos periodos: 1) sensakšu valoda (8.-11. gs.), 2) viduslejvācu valoda (12.-16. gs.) un 3) jaunlejvācu valoda (no 16. gs. līdz mūsu dienām). Lejvācu valodu runā apmēram 9 miljoni cilvēku.

Vecākais lejasvācu valodas piemineklis ir «Heliands» (9. gs.). Sensakšu valoda uzskatama par patstāvīgu valodu, kas sākumā bijusi daudz tuvāka holandiešu un flāmu valodām nekā augšvācu valodai. Tomēr vēsturiski-politisku apstākļu ietekmē lejasvācu valoda kļuva par

visai patstāvīgu vācu valodas dialektu. Vēl līdz šai dienai daži rakstnieki

savus darbus sacer lejasvācu valodā.

Viduslejasvācu valodu runāja vācu iebrucēji Latvijā un Igaunijā apmēram līdz 16. gadsimtim, un no tās nākusi lielākā daļa vācu aizguvumu latviešu valodā, piemēram, brokastis, bruģis, bungas, diķis, dvielis, melderis, plūme u. c.

Holandiešu (nīderlandiešu) valodu runā ap 15 miljonu cilvēku. Tā ir literārā un valsts valoda Nīderlandē. Rakstu pieminekļi saglabājušies no 12. gadsimta. Literārā valoda izveidojusies ap 17. gadsimtu. Rakstība - latīņu.

Būru jeb afrikandu valodu runā apmēram 1,5 miljoni cilvēku Dienvidāfrikā. Būru valodu tur izplatijuši 17. gadsimta holandiešu ieceļotāji.

Flāmu valoda ir tuva holandiešu valodai. To runā vairāk nekā 5 miljoniem cilvēku Beļģijas ziemeļos, Holandes dienvidos un Francijas ziemeļos un austrumos (Flandrijas rajonā). Līdzās franču valodai flāmu valoda ir Beļģijas valsts valoda. Rakstība - latīņu.

Frīzu valodu runā Holandes ziemelu provincē Frīzijā, Ziemeļjūras Frīzu salās, Šlēsvigā un atsevišķos ciemos ziemeļrietumu Vācijā - ap 300000 cilvēku.Rakstu pieminekļi saglabājušies no 13. gadsimta.

Angļu valodu kā dzimto valodu runā apmēram 400 miljonu cilvēku. Tā ir valsts valoda Anglijā (ap 50 miljonu iedzīvotāju) un Amerikas Savienotajās Valstīs (ap 200 miljonu iedzīvotāju). Angļu valodu runā arī Kanādā, Dienvidāfrikā, Indijā, Austrālijā, Jaunzēlandē un citur. Rakstība - latīņu.

Kaut arī angļu valodā ir liels daudzums romāņu vārdu, savos pamatos (pēc vārdu pamatfonda un gramatiskās iekārtas) tā ir ģermāņu valoda. Angļu valodas sarežģītais sastāvs izskaidrojams ar Anglijas vēsturi.

Senatnē Britu salas apdzīvoja neindoeiropiešu tauta pikti jeb kaledonieši. 5. gadsimtā p. m. ē. Britu salas iekaroja keltu ciltis - briti un skoti. 55. gadā p. m. ē. Britāniju iekaroja Jūlijs Cēzars. Romieši pārvaldīja šīs salas 4 gadsimtus (līdz mūsu ēras 5. gs. sākumam).

Mūsu ēras 5. gadsimta vidū uz Britāniju devās rietumģermāņu ciltis no Ziemeļvācijas un Dienviddānijas - angļi (no Šlēsvigas), sakši (no Holšteinas), juti un daļa frīzu. Pāris gadsimtos viņi iekaroja un ģermanizēja Britāniju, tā izveidojot senangļu jeb angļu-sakšu valodu. Rakstu pieminekļi šajā valodā saglabājušies no 8. gadsimta.

Mūsu ēras 11. gadsimtā (1066. gadā) uz Britāniju devās romanizētie normaņi no Ziemeļfrancijas. Normaņi stiprā mērā romanizēja ģermānisko angļu-sakšu valodu, radot vidusangļu valodu.

Vidusangļu valoda 16. gadsimtāī patstāvīgi attīstoties, pārveidojās par jaunangļu valodu - uz Londonas dialekta pamata. Tā izveidojās īpaši rakstnieka Šekspīra (1564-1616) darbu ietekmē.

Angļu valoda vēsturiski iedalama trijos periodos: 1) senangļu jeb angļu-sakšu valoda (8.-11. gs.), 2) vidusangļu valoda (12.-16. gs.) un 3) jaunangļu valoda (no 16. gs. vidus līdz mūsu dienām).

Amerikas Savienotajās Valstīs runā angļu valodas Amerikas variantu. Nekādas īpašas amerikāņu valodas nav.

Idišs ir Austrumeiropas ebreju (aškenazu) valoda. Tā radusies 10.-12. gadsimtā uz vidusaugšvācu valodas austrumu dialekta pamata ar slāvu un senebreju vārdu piejaukumiem. Šo valodu lieto ebreji Vācijā, Austrijā, Ungārijā, Čehoslovakijā, Polijā un citur. Arī Latvijā. Rakstībā lieto ebreju kvadrātisko rakstu, kas cēlies no aramiešu raksta. Izraēlā ebreji nelieto idišu, bet semītisko senebreju valodu.