Pie romāņu valodām pieder latīņu valoda un visas pārējās valodas, kas veidojušās uz tās bāzes.

Latīņu valoda ir viena no svarīgākajām Eiropas civilizācijas valodām. Tās kulturālā loma un ietekmes plašums kā vietas tā laika ziņā ir milzīgs.

Latīņu valoda, kas sākotnēji bija mazas cilts valoda Latijā ap 3. gadsimtu p. m. ē. kļuva par Romas tautības valodu, bet ap mūsu ēras 1. gadsimta sākumu, citām Itālijas valodām izmirstot, - par Itālijas tautības valodu. Vēlāk tā pārņēma arī Romas valsts provinces (Galliju, Spāniju, Dakiju un citas).

Mūsu ēras 5. gadsimtā klasiskā latīņu valoda beidza pastāvēt kā dzīva valoda, kļūstot par mirušu valodu. Bet latīņu valoda nav aizmirsta, un viņas mācīšanās un lietošana zināmās nozarēs nav izbeigusies.

Blakus klasiskajai latīņu literārajai valodai tautā pastāvēja latīņu ikdienas valoda, kas jau starp mūsu ēras 3. un 7. gadsimtu diezgan stipri atšķīrās no rakstnieku apstrādātās klasiskās latīņu valodas un sadalījās vairākās izloksnēs. Latīņu ikdienas valoda izplatījās arī romiešu kolonijās. Latīņu ikdienas valoda vienā vai otrā ziņā atšķīrās no klasiskās latīņu valodas. Piemēram, klasiskajā valodā caput, bet vienkāršajā tautas valodā testa (no kā nāk franču tēte) «galva»; equus un caballus (no kā franču cheval) Kzirgsw urbs un civitas (no kā franču citē) «pilsēta»; pulcher un bellus «skaists»; cruor un sanguis Kasinis»; tellus un terra «zeme»; felis un cattus «runcis» utt.

Pēc mūsu ēras 476. Gada, kad Odoakrs gāza pēdējo Romas ķeizaru un kad sabruka Romas valsts, beidzās antīkais laikmets un sākās viduslaiki, atsevišķās Romas provincēs latīņu ikdienas valodas dialekti guva īpatnējus attīstības virzienus un ap 8. gadsimtu kļuva par romāņu valodām, kurām kopš 9. gadsimta sāka parādīties arī savi raksti.

Bet klasiskā latīņu valoda vēl visus viduslaikus pastāvēja kā visu Rietumeiropas tautu literārā valoda. Renesanses laikmetā latīņu valodas vietā Eiropā stājās atsevišķu tautu valodas. Ar šo soli zinātnes lielā mērā demokratizējās, taču stipri jūtams kļuva vienotas valodas trūkums.

Daudzējādā ziņā latīņu valodai ir nozīme arī vēl tagad. Tas izskaidrojams ar vairākiem iemesliem.

1) Latīņu valoda dara pieejamas tās bagātīgās garīgās kultūras vērtības, ko divos gadu tūkstošos cilvēcei devuši dzejā, filozofijā, vēsturē, jurisprudencē un daudzās citās zinātnu nozarēs gan romieši, gan viņu pēcteči dažādās zemēs un dažādu tautu vidū. Latīņu valodā sarakstīta plaša romiešu zinātniskā, sevišķi juridiskā literatūra. Latīņu valodā rakstīja dzejnieki Vergīlijs (70.-19. gados p. m. ē.), Horācijs (65.-8. gados p. m. ē.), Ovīdijs (43. gadā p. m. ē. - mūsu ēras 17. gadā) un daudzi citi. Latīņu valodā izveidojusies plaša Eiropas tautu zinātniskā literatūra. Dekarts, Spinoza, Nutons, Leibnics un citi savus darbus rakstijuši galvenokārt latīņu valodā.

2) No latīņu valodas nāk lielum lielais vairums internacionālo vārdu Eiropas kultūras tautu valodās, piemēram, civilizācija, internacionāls, kultūra, nācija, partija, u. c.

3) No latīņu valodas cēlušās visas dzīvās romāņu valodas, ko runā vairāki simti miljonu cilvēku Rietumeiropā, Vidusamerikā un Dienvidamerikā.

4) Latīņu valoda ir oficiālās nomenklatūras un terminoloģijas valoda tādās zinātņu nozarēs kā farmakoloģija, medicīna, botānika, zooloģija; tā ir arī katoļu baznīcas valoda.

5) Latīņu valodai ir savs īpašs - latīņu alfabēts, kas bija liels solis uz priekšu alfabētu vēsturē un ir pasaulē visplašāk izplatītais alfabēts.

Visas romāņu valodas, kā jau teikts, izveidojušās no latīņu ikdienas valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.

Šo valodu runā apmēram 55 miljoni cilvēku Itālijā, Korsikā un dienvidu Šveicē.

Vissenākais rakstu piemineklis itāliešu valodā ir no 960.gada. Sistemātiski rakstu pieminekļi saglabājušies no 13. gadsimta.

Itāliešu valoda ir literārā un valsts valoda Itālijā un viena no četrām valsts valodām Šveicē. Rakstība - latīņu. Itāliešu literārā valoda izveidota galvenokārt uz Toskānas (Florences) dialekta pamata, īpaši pateicoties lielā dzejnieka Dantes ( 1265-1331 ) darbībai. Itāliešu valodu un īpaši terminoloģiju visā pasaulē lieto mūzikas laukā.

Sardīniešu jeb sardu valodu runā apmēram 1,5 miljons cilvēku Sardīnijas salas vidienē un dienvidos kā mazākumtautības valodu blakus itāliešu valodai. Rakstu pieminekļi saglabājušies no 12. gadsimta.

Galvenie dialekti - Logudoras un Kampidānas. Pirmais viduslaikos tika lietots rakstniecībā un oficiālos dokumentos, bet pamazām atdeva savu vietu itāliešu valodai.

Retoromāņu valodu runā ap 470000 cilvēku Retijas Alpos Šveicē un ziemeļaustrumu Itālijā. Šveicē retoromāņu valoda kopš 1938. gada atzīta par valsts valodu (blakus vācu, franču un itāliešu valodām).

Rakstu pieminekļi saglabājušies no 16. gadsimta. Šveicē 19. gadsimtā retoromāņu valodu sāka lietot daiļliteratūrā un presē. Rakstība - latīņu.

Retoromāņu valoda ir latīņu valoda, kas pārveidota retiešu mutē. Pēc vēsturnieku ziņām retieši bijuši etniskajā un valodas ziņā rada etruskiem un, tāpat kā etruski, jaukuši balsīgos un nebalsīgos līdzskaņus, par dominējošo grupu padarot nebalsīgos.

Spāņu valoda izveidojusies no latīņu ikdienas valodas, kuru Pireneju pussalā 3. gadsimtā p. m. ē. bija atnesuši Romas kolonizatori. Līdz tam tur runāja ibēru valodu.

Spāņu valodu runā pāri par 250 miljonu cilvēku. Tā ir literārā un valsts valoda Spānijā (ieskaitot Baleāru salas), kur to runā ap 30 miljonu cilvēku. Bez tam spāņu valoda ir galvenā valoda visās Vidusamerikas un Dienvidamerikas valstīs, izņemot Brazīliju un Haiti republiku. Spāņu valoda izplatīta arī bijušajās Spānijas kolonijās Āfrikā (Marokā, Gvinejā, Sahāras rietumos), ASV dienvidrietumos (Jaunmeksikā, Kolorādo, Arizonā), Antiļu salās.

Pirmais rakstu piemineklis spāņu valodā saglabājies no 1145. gada. Spāņu literārās valodas pamatā ir Kastīlijas dialekts. Rakstība - latīņu.

Spāņu valodu runā arī ap 200000 sefardu, t. i., ebreju, kas no Spānijas izdzīti 15. gadsimta beigās un tagad dzīvo Balkānu valstīs, līdz šim saglabādami 15. gadsimta spāņu valodu, kuru tie sauc par ladino jeb hudesmo. Uz spāņu valodas bāzes radusies arī t. s. kreolu valoda Fi1ipīnu un Kirasao salās.

Portugāļu valoda ir valsts valoda Portugālē (kopā ar Madeiru un Azoru salām) u.n Brazīlijā. Bez tam vēl portugāliski runā Goā (Indijā) un Angolā (Āfrikā). Runātāju kopskaits ap 156 miljonu, no tiem kādi 146 miljoni Brazīlijā.

Vissenākais rakstu piemineklis saglabājies no 1192. gada. Rakstība - latīņu.

Portugāļu valodai tuva ir galīsiešu valoda («galego»), ko runā Galīsijā, ziemeļos no Portugāles, apmēram 3 miljoni cilvēku.

Kataloniešu valodu runā Katalonijā (centrs Barselona), Valensijā (Pireneju pussalas austrumos), Baleāru salās, no 1659. gada Francijai piederošā Austrumpireneju departamentā, Andoras republikā (Pirenejos) un Sardīnijas rietumos. Runātāju kopskaits apmēram 7 miljoni cilvēku.

Vissenākais rakstu piemineklis saglabājies no 1171. gada. Rakstība - latīņu.

Provansiešu valodu runā (līdzās franču valodai) ap 10 miljonu cilvēku Dienvidfrancijā - dienvidos no Luāras upes. Provansiešu valoda vistuvāka kataloniešu valodai.

Pirmie provansiešu valodas pieminekļi saglabājušies kopš 9. gadsimta. Rakstniecība šai valodā pastāv no 10. gadsimta. Provansiešu valodā 12.-13. gadsimtā izveidojās bagāta trubadūru dzeja.

Provansiešu valoda 12.-13. gadsimtā tika lietota arī Katalonijā un Itālijā. Līdz Dantem (1265-1331) rakstu valoda Itālijā bija pa daļai latīņu, pa daļai provansiešu valoda. Ar 14. gadsimtu provansiešu valodu no rakstniecības izspieda franču valoda. 19. gadsimtā bija mēģinājumi atjaunot šo valodu literatūrā.

Franču valodu kā dzimto valodu runā ap 60 miļjonu cilvēku. Tā ir literārā un valsts valoda Francijā, viena no divām valsts valodām Beļģijā, kā arī Kanādā un viena no četrām valsts valodām Šveicē. Franču valodu runā arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Alžīrijā, Haiti republikā, Monāko republikā, Marokā, Tunisijā, Gvinejā un Indoķīnā.

Franču valodai ir Ildefransas, Normandijas, Puatū, Pikardijas, valoņu (Beļģijā), Lotringas, Burgundijas un Šveices dialekti. Normandijas dialektam bijusi liela loma angļu valodas (11. gs.) un franču valodas (12. gs.) attīstībā.

Mūsdienu franču literārā valoda pastāv kopš 16. gadsimta. Tās pamatā ir lldefransas apgabala centrālais franču dialekts ar centru Parīzē. Vissenākais rakstu piemineklis saglabājies no 842. gada. Rakstība - latīņu.

Kreolu valoda Haiti salā, kur to kā dzimto valodu lieto apmēram 5 miljoni cilvēku, cēlusies no franču valodas. Taču kreolu valoda ir tik savdabīga, ka to nevar uzskatīt vienkārši par franču valodas dialektu. Pēc romānista H. Suharta domām kreolu valoda atrodas tādās pašās attiecībās ar franču valodu kā franču valoda ar latīņu valodu.

Rumāņu valoda ir romāņu valoda ar senu stipru slāvu valodu piejaukumu. Šo valodu runā ap 20 miljonu cilvēku Rumānijā. Rumāņi dzīvo arī ziemeļrietumu Grieķijā un Albānijā.

Rumāņu valodā ir trīs stipri atšķirīgi dialekti: 1 ) aromuņu dialekts, kuru runā ap 300000 cilvēku Maķedonijā, Albānijā un Grieķijā, 2) istro-rumāņu dialekts, kuru runā ap 5000 cilvēku Istrijā pie Fiumes, un 3) megleniešu dialekts, kuru pārstāv nedaudzi runātāji Ziemeļgrieķijā.

Rumāņu rakstu pieminekļi saglabājušies no 16. gadsimta. Rakstībā lieto latīņu burtus.

Moldāvu valoda ir Moldāvijas valsts valoda. Moldāvu valodu runā apmēram 3 miljoni cilvēku.Ļoti tuva rumāņu valodai.

Dalmāciešu valoda

Dalmāciešu valodu runāja visā Adrijas jūras Dalmācijas (Balkānu) piekrastē - no Raguzas līdz Istrijai un Kvarneru salām. Visilgāk dalmāciešu valoda turējās Velje salā, kur šās valodas pēdējais pārstāvis miris 1898. gadā. No viņa ziņas par šo valodu guva itāliešu valodnieks Bartoli, kas sarakstījis plašu monogrāfiju par dalmāciešu valodu.

Lielo diftongu bagātību dalmāciešu valodā daži valodnieki skaidro ar ilūru valodas ietekmi.