Sincjanā jeb Kīnas Turkestānā (Turfanā un Kučā) 1904. gadā atrada divu nezināmu mirušu indoeiropiešu valodu tekstus no mūsu ēras 5.--7. gadsimtiem. Teksti bija rakstīti ar indiešu rakstu zīmēm. Valodnieki Zīgs un Zīglings 1908. gadāa šīs valodas nosaucā par tohāru A un tohāru B valodām. Bet vēlāk noskaidrojās, ka par tohāru valodu īsti saukta irāņu valoda Sincjanas daļā - senajā Toharistānā. Tāpēc jaunatrastās (gan indoeiropiešu, bet ne irāņu) valodas labāk saukt pēc atrašanās vietām: austrumtohāru (A) - par turfaniešu jeb karašariešu valodu un rietumtohāru (B) - par kučiešu valodu, bet visu šo valodu nozari kopā - par karašariešu=kučiešu valodām.

Šīs valodas runātas Vidusāzijā vēl mūsu ēras 7.gadsimtā. Tās saglabājušas patskaņus a, e, o, kuri indiešu un irāņu valodās saplūduši vienā a skaņā, un pārdzīvojušas tādu pašu līdzskaņu pārvirzi kā ģermāņu un armēņu valodas.

Tohāru A valodai atrod vairāk kopības ar slāvu, bet tohāru B valodai - ar baltu valodām. Tohāru B valodas fakti daudzos gadījumos ir senatnīgāki par tohāru A valodas faktiem.

Minēsim dažus tohāru valodas vārdus, kuru saknes ir arī baltu valodās (iekavās atzīmēta A vai B valoda vai arī abas kopā): auks- (B) «augt» un latv. augt; kau- (B) «kaut» un latv. kaut; klautso (B) «auss» un latv. klausīties; nzdrs (AB) «aizmirst» un lietuv. miršti «aizmirst», latv. aizmirst; mene (B) «mēnesis, mēness» un latv. mēnesis, mēness; nare (A) «pazeme» un lietav. nērti «grimt», latv. nirt; oko (AB) «auglis» un latv. oga; posi (AB) «puse» un latv. puse; pratim (AB) «lēmums, padoms» un latv. pratu, prāts; saks- (B) «runāt, sacīt» un latv. saku, sacit; sark (AB) «slimība» un latv. sirgt, sērga.

Anatolijā (Mazāzijā), kur saskaras trīs kontinenti - Eiropa, Āzija un Āfrika, pirms 4-5 gadu tūkstošiem pastāvēja varena daudztautību valsts, kas sacentās varā ar Ēģipti, Babiloniju un Asīriju un ko pārvaldīja sākumā neindoeiropiskie hati jeb protohati, bet vēlāk (19.-12. gs. p. m. ē.) indoeiropiskie heti jeb nēsieši (kanisieši). Hetiju, kas atradās Mazāzijas ziemeļaustrumos (Kapadokijā), 1200. gadā p. m. ē. sagrāva tautas, kas nāca no Egejas jūras rajona.

Pirmshellēnistiskajā laikmetā Mazāzijā bija vairākas indoeiropiešu valodas: danajiešu (hieroglifisko hetu), luviešu, ķīļrakstu hetu (nēsiešu), palajiešu un citas valodas. Vēlāk, grieķu ietekmes laikā, galvenās Mazāzijas valodas bija likiešu, lidiešu, kariešu un frīģiešu valodas. Domājams, ka šīs valodas ir radniecīgas tā saucamajām tohāru valodām.

Šī ir vissenākā ņo hetu saimes valodām. Pēc Hroznija domām danajieši bijuši pirmais hetu tautu vilnis, kas plūdis Mazāzijas dienvidos un Sīrijas ziemeļos ap 4. gadu tūkstoša beigām p. m. ē.

Danajiešu valodas pieminekļi ir saglabājušies kā no pirmā, tā arī no otrā gadu tūkstoša p. m. ē. 1947. gadā Karatepā atrasti danajiešu uzraksti ar paralēlu tekstu feniķiešu valodā. Tas deva iespēju atšifrēt danajiešu hieroglifisko tekstu. Danajiešu valoda pieder pie satem grupas.

Ap 3. gadu tūkstoša vidu p. m. ē. plūda otrais hetu tautu vilnis - luvieši, kas apmetās uz dzīvi Mazāzijas dienvidrietumos.

Pētījumi rāda, ka luviešu valodai ir cieši sakari ar danajiešu (hieroglifisko hetu) valodām. Pieminekļi saglabājušiēs no 3. gadu tūkstoša p. m. ē. Luviešu vārds hassa «kauls» atgādina latviešu vārdus asaka un asaris (asakaina zivs).

Hetu-nēsiešu valodā (nēsit, nāsili) ir stipra neindoeiropiešu (protohatu un huriešu) ietekme. Heti ienāca Mazāzijā 3. gadu tūkstoša beigās p. m. ē., viņu valodas pieminekļi attiecinami uz otro gadu tūkstoti p. m. ē. Vecākais hetu valodas piemineklis ķeizara Anita uzraksts - saglabājies no 20. vai 19.gadsimta p. m. ē. Bet vairums pieminekļu (ap 15 000 māla plāksnīšu) ir no 14. gadsimta p. m. ē. Tie tika atrakti 1906. un 1912. gados Hetijas galvaspilsētas Hatušas atrašanās vietā - Bogazkejas ciemā Turcijā, 150 kilometru uz austrumiem no Ankāras. Čehu zinātnieks B. Hroznijs 1915. gadā atšifrēja hetu valodu kā indoeiropiešu valodu.

Pēc B. Hornunga domām hetu (nēsiešu) valoda izdalījusies no indoeiropiešu pamatvalodas ne vēlāk par 3. gadu tūkstoša vidu p. m. ē. Dažā labā ziņā hetu valoda uzrāda daudz lielāku senatnīgumu nekā senindiešu vēdu valoda un Homēra laiku sengrieķu valoda.

Palajiešu valoda ir maz pazīstama. Tā stāv it kā vidū starp luviešu un ķīļrakstu hetu valodām. To runāja Mazāzijas ziemeļaustrumos.

Liķiešu valodu runāja senajā Liķijā - Mazāzijas dienvidu krastā. Tā. pieder pie satem grupas. Uzraksti (divvalodu) saglabājušies no 5. gadsimta p. m. ē. Pēc H. Pedersena domām liķiešu valoda stāv tuvu kīļrakstu hetu valodai. Rakstībā lietots grieķu alfabēts.

Lidiešu valodu runāja senajā Lidijā - Mazāzijas rietumos uz dienvidiem no Mizijas. Šī valoda ir maz izpētīta. Vecākie uzraksti saglabājušies no 7. gadsimta p. m. ē. Domā, ka lidiešu valodai ir radniecība ar etrusku valodu, jo Trojas apgabals ar etruskiem atradās mazliet uz ziemeļiem no Lidijas.

Kariešu valoda runāta Karijā - Mazāzijas dienvidrietumos 7.-3. gadsimtā p. m. ē. Tā ir ļoti maz pazīstama valoda. Saglabājies ap 80 uzrakstu grieķu alfabētā, vecākie - no 6. gadsimta p. m. ē.