Šīs valodas runā vai runāja Priekšāzijā un Ziemeļāfrikā. No tām dzīvas ir arābu, abesīniešu un aisoru valodas. Bez tam Izraēlā atdzīvināta senebreju valoda. Visas pārējās semītu valodas ir mirušas.

Galvenās semītu valodas:

Šī valoda ir visvecākā semītu valoda.Nonākuši ap 2350. gadu p. m.ē. Babilonijā un Ninivē, babilonieši un asīrieši atrada priekšā senu kultūrtautu - šumerus. No šumeriem semītiskie babilonieši-asīrieši aizguva kultūru un zilbiskus ķīļrakstus. Tāpat kā šumeri, arī babilonieši-asīrieši rakstīja no kreisās puses uz labo.

Babiloniešu-asīriešu valoda drīz vien izspieda šumeru valodu - Mezopotāmijas dienvidos (Babilonijā) jau ap 11. gadsimtu p. m. ē., ziemeļos (Asīrijā) vēlāk. No sajaukšanās ar šumeru valodu babiloniešu-asīriešu valoda ieguva dažas raksturīgas īpatnības, kādas citās senajās semītu valodās nesastopam.

Ar 8. gadsimtu p. m. ē. Babiloniju-Asīriju ieņēma aramieši, kuru valoda sāka nomākt babiloniešu-asīriešu valodu. Jau Maķedonijas Aleksandra laikā (4. gadsimtā p. m. ē.) babiloniešu-asīriešu valoda uzskatāma par mirušu valodu. Tikai asīriešu priesteru aprindas vēl turpināja to lietot apmēram līdz mūsu ēras 1. gadsimtam.

Babiloniešu-asīriešu ķīļrakstus sāka atšifrēt 19. gadsimtā F. Deličs, Roulinsons, Hinkss, Operts, Haupts.

Senkanaāniešu valodas uzraksti (no 15. gadsimta p. m. ē.) atrasti Ugaritas pilsētā Sīrijā.

Vecākie moābiešu valodas pieminekļi ir atsevišķi vārdi babiloniešu valodā ar ķīļrakstiem rakstītās vēstulēs, kuras apmēram 15. gadsimtā p. m. ē. Palestīnas cilšu virsaiši sūtījuši Ēģiptes faraonam Amenofisam IV. Bez tam vēl apmēram no 900. gada p. m. ē. ir uzglabājies karaļa Mešas uzvaras uzraksts.

Vecās derības valoda - senebreju valoda - ir kļuvusi plaši pazīstama. To Eiropā sāka pētīt agrāk par citām semītu valodām - jau 15. gadsimtā.

Līdz 3. gadu tūkstotim p. m. ē. Palestīnā jeb Kanaānā dzīvoja semītiskie feniķieši. Otrajā gadu tūkstotī p. m. ē. cita semītu tauta - kanaānieši - atspieda feniķiešus uz ziemeļiem, paši ieņemdami viņu vietu. 2. gadu tūkstoša beigās p. m. ē. Palestīnā sāka ieplūst ebreju ciltis.

Ebreji galīgi apmetās Palestīnā apmēram 13. gadsimtā p. m. ē. Vecākais viņu valodas piemineklis ir Deboras dziedājums Soģu grāmatā, kas radies apmēram 10. gadsimtā p. m. ē. Vecās derības lielākā daļa sarakstīta .no 9. gadsimta vidus līdz 7. gadsimtum p. m. ē.

Par seno ebreju izloksnēm zināms ļoti maz. Soģu grāmatā minēts, ka efraimiešu izloksnē šņāceni š vārdā šiboleth «vārpa» izrunājuši kā svelpeni s.

Babilonijas gūstā (605. 537. gados p. m. ē.) ebreju valodu ietekmēja babiloniešu-asīriešu valoda, tomēr ebreju valoda vēl saglabāja savu nacionālo raksturu.

Turpretim hellēnisma laikmetā, no 4. gadsimta beigām p. m. ē., senebreju valoda sāka atmirt, jo ebreji sāka lietot aramiešu valodu. Trešajā gadsimtā p. m. ē. senebreju valoda beidza pastāvēt kā dzīva valoda. Tā turpināja pastāvēt kā reliģijas valoda.

Aramiešu valodu ebreji runāja līdz mūsu ēras 7. gadsimtum pēc tam viņi pārgāja uz arābu valodu. No mūsu ēras 13. gadsimta ebreji Austrumeiropā sāka runāt idišā jeb Austrumeiropas jaunebreju valodā, kas ir kāds viduslaiku vācu valodas dialekts, izraibināts ar slāvu un senebreju vārdiem.

Otra mūsdienu ebreju valoda ir ladino, kuru runā Marokā un Balkānu pussalā dzīvojošie ebreji un kuras pamatā ir kāds spāņu valodas dialekts.

Mūsu dienās Palestīnas ebreju valstī Izraēlā atdzīvināto senebreju valodu - ivritu tur dzīvojošie apmēram 2 miljoni ebreju lieto kā dzīvu valodu.

Feniķieši bija jūrasbraucēju un tirgoņu tauta Vidusjūras austrumos. Par feniķiešu valodas līdzskaņiem ziņas sniedz daudzie feniķiešu uzraksti, no kuriem vecākie attiecas uz 10. un 9. gadsimtiem p. m. ē., bet lielākais vairums - uz 5. gadsimtu p. m. ē. Turpretim par feniķiešu valodas patskaņiem var spriest tikai pēc grieķu rakstnieku minētajiem feniķiešu īpašvārdiem. Feniķiešu valoda Feniķijā izmirusi jau 2. gadsimtā p. m. ē., un tās vietā stājusies aramiešu valoda.

Feniķiešu izceļotāji izplatīja savu valodu arī kolonijās, sevišķi Kartāgā. No šās, tā saucamās pūniešu valodas arī ir uzglabājušies daudzi uzraksti. Pūniešu valoda pretojās apkārtējām mauru izloksnēm un latīņu valodai līdz pat mūsu ēras 5. gadsimtam un tad izmira.

Aramieši parādījās Priekšāzijas zemēs 14. gadsimtā p. m. ē. Pamazām aramiešu valoda izplatījās visos Tuvējos Austrumos no Persijas robežām līdz Vidusjūrai un no Armēnijas kalniem līdz Arābijas tuksnesim.

Asīrijas valstī aramiešu valoda 8. gadsimtā p. m. ē., ieguva starptautiskas valodas nozīmi. Izspiedusi babiloniešu-asīriešu valodu, aramiešu valoda no 3. gadsimta p. m. ē. bija starptautiska valoda visā Priekšāzijā - Mezopotāmijā, Palestīnā, Persijā un Ēģiptē.

Jau 3. gadsimtā p. m. ē. aramiešu valoda bija vienīgā sarunu valoda Palestīnā. Vecās derības jaunākās grāmatas (piemēram, Daniela grāmata) sarakstītas aramiešu valodā.

Līdz mūsu dienām aramiešu valoda, kaut arī sfipri pārgrozitā veidā, ir saglabājusies tikai Sīrijā trijos ciemos pie Damaskas. No aramiešu valodas līdz mūsu dienām vēl saglabājusies mandeju valoda Dienvidmezopotāmijā. To runā daži tūkstoši cilvēku.

Aramiešu valodas turpinājums ir arī apmēram 300000 cilvēku lietotā aisoru jeb suraju valoda Turcijā, lrākā (ap Mosulu), Irānā (ap Rezajes jeb Urmijas ezeru) un Armēnijā. Daži aisorus vēsturiski nepareizi sauc par asīriešiem.

Arābu valodā ir divas atšķirīgas izlokšņu grupas - ziemeļu un dienvidu izloksnes.

No ziemeļarābu izloksnēm izveidojusies arābu nacionālā un literārā valoda. Arābu valoda ir visvairāk izplatītā semītu valoda. To runā visās musulmaņu zemēs vairāk nekā 100 miljonu cilvēku.

Mūsu dienās arābu valodu lieto Ēģiptē, Sauda Arābijā, Jemenā, Irākā, Sīrijā, Libānā, Jordānijā, Omānā, Kuveitā, Maltas salā (tur arābi lieto latīņu alfabētu), kā arī Lībijā, Alžīrijā, Tunisijā un Marokā.

Vecākais ziemeļarābu valodas piemineklis ir uzraksts uz kapa plāksnes no mūsu ēras 328. gada.

Senarābu valodā ir bagāta literatūra filozofijas, matemātikas un filoloģijas nozarēs. Sevišķi plaši arābu valoda izplatījās 8.-12. gadsimtā sakarā ar muhamedānisma izplatīšanos. Tuvo flustrumu kultūras loka valodās arābu valodai ir bijusi tāda pati loma kā latīņu un grieķu valodām Eiropas kultūras valodās: Turcijā, Irānā, Pakistānā, Azerbaidžānā, Tadžikijā, Dagestānā un citur internacionālie termini nākuši no arābu valodas. Visās Eiropas valodās iegājuši arābu vārdi algebra, alkohols, cipars, zenīts u. c.

Tā arābu valoda, kuru sastopam Korānā (no 7. gadsimta) un kura līdz ar Korānu izplatījās pa visu musulmaņu pasauli, dibināta pa daļai uz senās dzejas valodas, bet sevišķi uz Mekas izloksnes. Tomēr mūsdienu literārā arābu valoda diezgan stipri atšķiras no Korāna valodas.

No ziemeļarābu valodas spilgti atšķiras dienvidarābu valoda. Dienvidarābijai bija ļoti izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis: caur to gāja tirdzniecības ceļi uz Indijū. Tāpēc jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras Dienvidarābijā bija attīstījusies augsta kultūra. Jau agri izveidojās patstāvīga rakstu valoda.

Līdz ar islama izplatīšanos Dienvidarābijā iespiedās ziemeļarābu valoda. Dienvidarābu valoda ir saglabājusies tikai attālākajās Dienvidarābijas piekrastēs un Sokotras salā (Jemenā).

Vistuvākā radniecība ar dienvidarābu valodu ir to semītu valodām, kuri, nākdami no Dienvidarābijas, bija jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras kolonizējuši Abesīniju - tagadējo Etiopiju Āfrikā.

Viena no semītisko abesīniešu valodām ir Abesīnijas klasiskā valoda - geza valoda, kuru grieķi sauca par etiopiešu valodu. Vecākie uzraksti šajā valodā saglabājušies no mūsu ēras 4. gadsimta. Jau 10. gadsimtā tā kļuva par mirušu valodu, un tās vietā nāca amhāriešu valoda. Tomēr geza valoda vēl līdz šim laikam pastāv kā baznīcas valoda.

Abesīnijas ziemeļos sastopam no geza valodas izveidojušos tigrinjas valodu, kuru runā ap 420 000 cilvēku.

13. gadsimtā par valsts valodu Abesīnijā kļuva geza valodai tuvu radniecīgā, bet stiprā hamītu valodu ietekmē attīstījusies amhāriešu valoda. Tā ir mūsdienu Abesīnijas literārā valoda. Amhāriešu valodu runā apmēram 5 miljoni cilvēku. Vecākie amhāriešu valodas pieminekļi saglabājušies no 15. gadsimta.

Hamītu valodas iedala Nīlas, berberu un kušītu nozarēs.

3.1. Pie Nīlas valodu nozares pieder mirusī ēģiptiešu valoda. Ēģiptiešu valoda ir slavenās senās Ēģiptes valsts un kul tūras valoda. Ēģiptieši šajā auglīgajā Nīlas oāzē nonāca 5. gadu tūkstotī p. m. ē. Rakstu pieminekļi saglabājušies no 4. gadu tūkstoša p. m. ē. Ēģiptiešu hieroglifus pirmoreiz atšifrēja Ž. F. Šampolions ( 1791-1832) .

Ēģiptiešu valodas attīstībā izšķir šādus posmus: I) senēģiptiešu valoda (no 4. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz 22. gs. p. m. ē.) ; 2) vidusēģiptiešu valoda (21.-18. gs. p. m. ē.) ; 3) jaunēģiptiešu valoda (no 17. gs. p. m. ē. līdz 726. gadam p. m. ē.); 4) demotiskā valoda (no 8. gs. p. m. ē. līdz mūsu ēras 3. gs.), kuru izspieda koptu valoda; 5) koptu valoda (3.-17. gs.), kuru izspieda arābu valoda.

Koptu valoda līdz šim laikam pastāv šur tur Ēģiptē kā koptu baznīcas valoda.

3.2. Pie berberu valodu nozares pieder dzīvās tuaregu, džanatu, rifu, kabiju, zenagu un citas valodas Alžīrijā, Tunisijā, Marokā un Lībijā, kā arī mirušās valodas - libiešu valoda un guanču valoda. Lībiešu valodas uzraksti saglabājušies no 4. gadsimta p. m. ē.

3.3. Kušītu valodu riozare izplatīta Sarkanās jūras piekrastē, Somālijas pussalā, Etiopijā, Nūbijā, Sudānā. Pie kušitu valodu nozares pieder somali, galla, bišari, saho, bedave, agavu un citas valodas.

Daži pētnieki pie hamītu valodu saimes pieskaita arī hausa valodu. Citi uzskata, ka tā tuvāka sudāniešu valodām.