Priekšāzijā un Mazāzijā p. m. ē. bez šīs indoeiropiešu nozares valodām (hetu-nēsiešu, luviešu, palajiešu un citām) bija vēl vairākas citas valodas, piemēram, hatu, huriešu, urartiešu, šumeru, elāmiešu, kosajiešu. No tām huriešu un urartiešu valodas ir savā starpā rada, hatu valoda, kā domā, ir radniecīga kaukāziešu valodām, pārējās - pēc līdzšinējiem pētījumiem - nav radniecīgas ne savā starpā, ne arī kādām citām valodu saimēm. Taču visas senās Priekšāzijas valodas no huriešu līdz ēģiptiešu valodai veidoja valodu savienību un savstarpēji ietekmējās.

Mazāzijas vidienē un ziemeļaustrumos (Hetijā) pirms indoeiropiskajiem hetiem līdz 3. gadu tūkstotim p. m. ē. dzīvoja neindoeiropiskie hati.

Hatu jeb protohatu valodā (hatili) ir pazīmes, kas to tuvina kaukāziešu valodām, sevišķi gruzīnu valodai. Hatu valoda, seviški ar savu leksiku, ir ietekmējusi indoeiropisko hetu valodu.

Huriešu jeb subariešu ciltīm kuras kopš 3. gadu tūkstoša vidus p.m.ē. dzīvoja ziemeļrietumu Mezopotāmijā gar Tigras un Eifratas augštecēm (Mitānijā) un ap Vana ezeru (Hurijā), bija liela loma Azijas vēsturē. Huriešu valsti Mitāniju sagrāva Ēģipte, Hetija un Asīrija 15. gadsimtā p. m. ē.

Interesanti atzīmēt, ka Mitānijas valstī bija indiešu etniskais elements. Par to liecina daži saglabājušies huriešu īpašvārdi, kuriem ir indiešu valodu raksturs.

Senā Urartu jeb Vana valsts pastāvēja 9.-6. gadsimtā p. m. ē. pie Vana ezera un radās, konsolidējoties huriešu ciltīm vēlākajā Armēnijas teritorijā. Urartiešu jeb haldiešu valoda varbūt bija huriešu valodas tālākā attīstības pakāpe.

Šumeri 4. gadu tūkstotī p. m. ē. dzīvoja Mezopotāmijas ziemeļos, bet kopš 3. gadu tūkstoša semītiskie asīrieši un babilonieši tos atspieda uz Dienvidmezopotāmiju, paši ieņemdami viņu vietas.

Šumeru valoda senuma ziņā neatpaliek no seno ēģiptiešu valodas. Tā bija dzīva Dienvidmezopotāmijā līdz 2. gadu tūkstoša sākumam p. m. ē. Būdama jau mirusi valoda, tā vēl 2000 gadu saglabājās kā dievkalpojumu valoda un galīgi izmira tikai ap 300 gadu p. m. ē.

Šumeru rakstība bija izveidota jau 4. gadu tūkstotī p. m. ē. Tā ir vissenākā no pazīstamajām rakstībām, kas sākās ar attēlu rakstiem un izveidojās par ķīļrakstiem, kurus vēlāk pārņēma asīrieši, babilonieši, elāmieši, heti, hurieši, urartieši, , persieši u. c.

Elāmiešu valodu runāja Zagra kalnāja dienviddaļā - senajā Elāmā, vēlākajā Persijā un Mēdijā. Vecākie uzraksti saglahājušies apmēram no 2500. gada p. m. ē.

Kosajiešu kasiešu jeb lulubiešu valodu runāja Babilonijā ap 17. gadsimtu p. m. ē. Zagra kalnājā, uz ziemeļiem no Elāmas. Tā pastāvēja līdz Aleksandra Lielā laikam.