Paleontoloģija ir zinātne, kas pēta izrakto augu un dzīvnieku atliekas zemes slāņos un pēc šīm atliekām restaurē seno floru un faunu. Valodnieciskā paleontoloģija ir mācība par valodu kā vēstures avotu. Tā pēc vārdu un to nozīmju liecībām restaurē tautu aizvēsturisko laikmetu sadzīvi un kultūru.

Valoda ir svarīgs vēstures avots. Valoda savā ziņā ir dokuments, kas atspoguļo tautas pārdzīvotos laikmetus. Visu laiku tautu pavada valoda. Jēkabs Grimms apcerējumā «Par valodas izcelšanos» (1851. g.) saka: «Mūsu valoda ir mūsu vēsture.»

Pavadīdama cilvēci no viņas sākotnes līdz šim laikam un tālāk, valoda ir tautas dzīves atspoguļojums. Valodā atspoguļojas tautas dzīve, nodarbošanās, tautas materiālās un garīgās kultūras līmenis dažādos vēstures posmos. Valoda rāda, ar kādām citām tautām zināmā tauta ir radniecīga, ar kādām tautām tā kontaktējusies savā tālākajā attīstības gaitā, kādas ietekmes guvusi no citām tautām un kā pati ietekmējusi citas tautas.

Valodas liecības ļauj ieskatīties ļoti tālā senvēsturē. Ko vēsturnieki par mūsu tautu atrod arhīvos, tas viss attiecas tikai uz pēdējiem gadsimtiem. Vispār raksti iesniedzas tikai 5 - 6 tūkstošus gadu tālā pagātnē. Arī arheologu atrastie akmens vai metāla rīki un ieroči, trauku lauskas un citi priekšmeti spēj raksturot tikai mazu daļiņu no sencilvēka dzīves. Turpretim valoda iesniedzas daudz tālākā cilvēces pagātnē. Taču valoda par vēstures avotu kļūst tikai tad, kad to pēta zinātniski, precīzi pielietojot salīdzinoši-vēsturiskās metodes principus un paņēmienus.

Materiāli par tautas senatni, ko sniedz valoda, nav visai konkrēti. Tāpēc valodu dati papildināmi ar vērojumiem, ko sniedz vēsture, arheoloģija, etnogrāfija, folkloristika un antropoloģija. Sevišķi etnogrāfija un arheoloģija var sniegt ziņas par to, kādas reālas nozīmes ir bijušas valodnieku restaurētajiem vārdiem.

No līdzīga aitas (avs) nosaukuma gandrīz visās indoeiropiešu saimes valodās var secināt, ka aitu pazinusi jau indoeiropiešu pamattauta. Bet lai pierādītu, ka aita bijusi mājdzīvnieks, vajadzīgas vēl citas liecības. Valodu liecības tad nu atbalsta arī arheoloģija, ceļot gaismā materiālās kultūras liecības un turklāt noteiktās atrašanās vietās. Ja vairākas dažādas liecības savā starpā saskan, tad varam būt droši, ka esam tuvu patiesībai.

Gandrīz jau no salīdzinoši-vēsturiskās metodes izveidošanās dienas valodas zinātnieki ir centušies ne tikai restaurēt pirmvalodu, bet arī ar valodas faktiem noteikt, kāda kultūra bijusi tautai, kas šo pirmvalodu runājusi.

Jau Jēkabs Grimms ( 1785-1863) savā 1848. gadā izdotajā «Vācu valodas vēsturē» norādījis uz valodas nozīmi ģermāņu cilšu vēstures pētīšanā. A.Kīms (1812-l881) ar valodas palīdzību mēģināja attēlot indoeiropiešu aizvēsturi. Vēsturnieks T. Momzens (1817-1903) ar valodas palīdzību pētīja senās Romas vēsturi.

Bet valodniecisko paleontoloģiju īsti nodibināja O. Šrāders (1855-1919) ar savu darbu "Sprachvergleichung und Urgeschichte" ("Salīdzinošā valodniecība un aizvēsture"), kas iznāca 1883. gadā. Šrāders izmantoja ne tikai valodas, bet arī arheoloģijas un etnogrāfijas materiālus.

1913. gadā nāca klajā Z. Feista darbs «Indoeiropiešu kulutūra, tās izcelšanās un izplatīšanās». No 1909. gada iznāk īpašs žurnāls "Worter und Sachen" ("Vārdi un lietas").

Minēsim dažus piemērus no valodas paleontoloģijas. Valodu fakti rāda, ka indoeiropiešu pirmtauta dzīvojusi ap jaunākā akmens laikmeta beigām un metāla laikmeta sākumu, t.i., apmēram ap ceturto vai piekto gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Vārds asmens, kas ir radniecīgs vārdam akmens, liecina, ka pirmie asmeņi taisīti no akmens. Vārds nazis un krievu vārds ir rada senprūšu vārdam nagis, kas apzīmējis kramu. Grieķu vārds akmon «kalēja lakta» ir radniecīgs lietuviešu vārdam akmuo "akmens".

Mājdzīvnieku nosaukumi ir līdzīgi daudzās indoeiropiešu valodās: 1)suns (latviešu suns, lietuviešu šuo, ģenitīvā šuns, sanskrita švā, ģenitīvā šūnah); 2) govs (latviešu govs, sanskrita gāus») ; 3) āzis (sanskrita ajās, izrunā adžās, latviešu āzis, senkrievu asso,"āda", laikam vispirms «kazu āda») ; 4) aita (senlatviešu avs, lietuviešu avis, latīņu ovis, grieķu sis no vecākā ovis, sanskrita avi, hieroglifisko hetu hauas). Šie tuvu radniecīgie un līdzīgie nosaukumi daudzās indoeiropiešu valodās pierāda, ka indoeiropieši ir pazinuši suni, govi, kazu un aitu.

No valodas var dabūt visvecākās liecības arī par senajiem baltiem.

Baltiem bijuši zināmi pieci metāli: 1) zelts (senprūšu ausis, lietuviešu āuksas; šis vārds saglabājies latviešu mājas vārdā "Auskalēji" un tautasdziesmās); līdzīgs zelta nosaukums bija arī latīņu valodā -- aurum no senākā *ausom; 2) sudrabs jeb sidrabs (lietuviešu sidābras, senprūšu siraplis); radniecīgs nosaukums ir arī slāviem (krievu cepe?po) un ģermāņiem (gotu silubr); 3) dzelzs (lietuviešu geležis, senprūšu gelso); radniecīgs nosaukums ir arī slāviem; 4) alva (lietuviešu ālavas) ; radniecīgs nosaukums ir arī slāviem; 5) varš (lietuviešu vāris, senprūšu wargien, kur g jāuztver kā r mīkstinājums).

Linu audumu mēs saucam gan par linu, gan par nātru audumu. Mūsdienās maz saprotamais vārds nātns (izloksnēs arī nātens) saistīts ar vārdu nātre un senāk nozīmējis "no nātru šķiedrām gatavots". Vārds nātns liecina, ka senāk latvieši ieguvuši šķiedru no nātrēm.

Vārdiem taure un tauriņš tagad nav jūtama savstarpēja sakara, bet tiem ir cieša etimoloģiska radniecība, un tie liecina par izmirušo mežavērsi tauru, kas Latvijā bijis sastopams līdz 12. gadsimtam. To, ka Latvijā dzīvojuši tauri, apstiprina arī izrakumi un vietvārdi - Taurupe, Taurkalne, Tauru purvs u.c.

No tauru ragiem taisīti pūšamie instrumenti, kuri kad arī saukti par taurēm. Tauriņš (mazais taurs) savu nosaukumu dabūjis no tā, ka viņa taustekļi seno latviešu uztverē atgādinājuši tauru ragus.

Latviešu valoda neapšaubāmi liecina, ka latvieši iepazinušies ar kristietību no krieviem jau pirms vācu iebrukuma Latvijā. Latviešu valodā kristīgās ticības pamatjēdzienus apzīmē ar vārdiem, kas aizgūti no krievu valodas, piemēram: baznīca, gavēnis, gavēt, grēks, kristīt, kūma, svece, svētīt, svētki, svēts, zvanīt, zvans u.c. Fakts, ka šī kristietības terminoloģija ieviesusies visas latviešu tautas valodā, liecina, ka latviešu un krievu tautām bijuši cieši sakari jau pirms vācu iebrucēju nonākšanas Latvijā.

Svarīgs atbalsts tautas un valodas vēsturei ir vietvārdu pētīšana. Vietvārdi labāk par visām citām leksikas nozarēm liecina par tautu senajām mītnēm un pārceļojumiem. Pētot vietu nosaukumus dažādos apvidos var gūt diezgan pareizu priekšstatu par to, kāda tauta tur kādreiz dzīvojusi, pat ja par tālo senatni nekādas vēsturiskas ziņas nav uzglabājušās.

No vēstures mēs zinām, ka Vidzemes rietumu daļā dzīvojuši lībieši. Cik tālu lībiešu apdzīvotās vietas sniegušās, vislabāk rāda lībiskie vietvārdi, pie kādiem Vidzemē pieder Ikšķile, Suntaži, Allaži, Limbaži un daudzi citi.

Latviešu un lietuviešu vietvārdi var dot daudz arī mūsu vēsturiskajā dialektoloģijā, t.i., rādīt, cik tālu bijušas izplatītas ciltis, no kurām izveidojusies latviešu tauta, un kādas valodas īpatnības tām bijušas.

Reizēm vietvārdi ir vienīgais valodas piemineklis par izzudušām tautām, piemēram, par 11.-12. gadsimtā starp Okas pietekām Upu, Protvu un Ugru dzīvojušiem austrumu galindiem. Bet vietvārdu pētīšanā ir lielas grūtības.

Pirmkārt, vietvārdi ir tikai nosaukumi, kuri attiecas uz zināmu vietu, bet kuriem bieži vien nav izprotamas leksiskas nozīmes. Šis apstāklis dod iespēju visādiem vietvārdu skaidrojumiem, bieži vien nepareiziem, ja šos skaidrojumus neierobežo ar konkrētiem vēsturiskiem komentāriem.

Otrkārt, vietvārdi ir saistīti ar noteiktu vietu. Ciltis un tautas ar savām valodām ir nākušas un gājušas, bet vietvārdi palikuši. Katra tauta, nonākusi kādā apvidū, parasti neizdomāja jaunus vietu nosaukumus, bet centās atdarināt jau esošos nosaukumus. Taču jauno ienācēju mutē vietvārdi, pat gluži negribot, stipri pārgrozījās pēc viņu izrunas ipatnībām. Dažreiz tautas etimoloģija vēl vairāk attālināja vietas nosaukumu no tā pirmformas. Tā, piemēram, tautas etimoloģijas rezultātā Sārciems (somu Saarkla) pārvērtās par Carciemu. Šādas vietvārdu sākotnējā skaņu veidola pārmaiņas stipri apgrūtina to izskaidrošanu un var pavedināt uz nepareiziem skaidrojumiem.

Vietvārdu izskaidrošanu apgrūtina arī tas, ka bieži vien nav zināmas visas tautas, kas tālajā aizvēsturē dzīvojušas kādā teritorijā. Mēģinot kādas izmirušas tautas dotos vietvārdus izskaidrot ar dzīvo tautu valodu palīdzību, bieži vien iznāk absurds. Tā, piemēram, Vislas nosaukumu daži izskaidro kā cēlušos no indoeiropiešu saknes vei- ar nozīmi "vīt siet".

Vietvārdu zinātniska izskaidrošana prasa, lai pētnieki pazītu ar vietvārdu nosaukto vietu, zinātu tās raksturīgākās īpatnības un būtu bruņoti ar dažādu valodu un vēstures faktu zināšanu. Ar vietvārdiem saistītie ģeogrāfiskie apstākļi un vēsturiskās ziņas var stipri palīdzēt noskaidrot vietvārdu īsto nozīmi.