Salīdzināšana ir vajadzīga katrai zinātnei, bet sevišķi svarīga tā ir valodniecībai. Valodniecībā izšķir a) metodisko sastatīšanu un b) salīdzinoši-vēsturisko metodi.

Metodiskās sastatīšanas uzdevums ir salīdzināt, sastatīt jebkuras (radniecīgas vai neradniecīgas) valodas faktus ar dzimtās valodas faktiem, lai konstatētu to strukturālo (formālo) vai funkcionālo (nozīmes) līdzību vai atšķirību un tos labāk izprastu. Tā ir vienkārša salīdzināšana bez pievēršanās valodas vēsturei. Tai ir nozīme valodu mācīšanas metodikā.

Salīdzinoši-vēsturiskā metode ir paņēmienu sistēma, lai ar radniecīgu valodu sistemātisku salīdzināšanu ieskatītos kādas valodas vēsturē. Salīdzinoši-vēsturiskā metode ir salīdzinoša pēc līdzekļiem un vēsturiska pēc mērķa, tai salīdzināšana ir tikai līdzeklis, bet mērķis - valodas vēstures, valodas attīstības gaitas noskaidrošana.

Ar salīdzinoši-vēsturisko metodi var pētīt tikai radniecīgas valodas. Tāpēc, lietojot šo metodi, pirmais uzdevums ir noskaidrot valodu radniecību.

Radniecīgas ir valodas, kas cēlušās no viena kopēja avota, no vienas pamatvalodas. Līdzība starp radu valodām ir materiāla - skaņu, vārdu un formu radniecība, t. i., ne nejauša atsevišķu vārdu un formu līdzība, bet regulāra visas vārdu un sevišķi formu sistēmas radniecība, ģenētiska atbilstība.

Salīdzinoši-vēsturiskās metodes uzdevums ir ne tikai restituēt pamatvalodas skaņu sistēmu, gramatisko iekārtu un vārdu krājumu, bet arī noteikt radu valodu attīstības likumus, attēlot to vēsturiskās attīstības ainu.

Salīdzinoši-vēsturiskā metode dod iespēju radu valodu salīdzināšanas ceļā iesniegties daudz tālākā valodas vēsturē, nekā to var izdarīt pēc rakstu pieminekļiem. Piemēram, latviešu valodas rakstu pieminekļi saglabājušies tikai kopš 16. gadsimta. Toreizējā latviešu valoda visumā maz atšķīrās no tagadējās. Salīdzinot latviešu valodu kaut tikai ar lietuviešu valodu, mēs iespiežamies tik tālā laikmetā, kad runāja nevis niedre, bet nendre, nevis celt, bet kelti, nevis tēvi, bet tēvai, nevis ar tēviem, bet tēvais utt. Salīdzinot latviešu un citas baltu valodas ar hetu, vēdu sanskrita, Avestas, Homēra laika grieķu un citām senākajām indoeiropiešu valodām gūstam iespēju iespiesties vēl dziļāk valodas vēsturē.

Radniecīgu valodu fakti nāk no tuvākas vai tālākas senatnes. Kā arheoloģija jaunākos vēstures posmus meklē izrakumu virsējās kārtās, bet senākos laikmetus - dziļākās kārtās, tā arī salīdzinoši-vēsturiskā metode jaunākos valodas faktus noskaidro ar tuvākajiem, bet senākos valodas faktus - ar tālākajiem valodu faktiem.

1) Salīdzinot formas gulbis - gulbja ar formām lasis laša zutis - zuša, gruzis - gruža un briedis - brieža, var secināt, ka š cēlies no sj vai tj, bet ž - no zj vai dj.

2) Lai parādītu, ka latgaliešu uo cēlies no senāka ā, jāzin latviešu valodas vidus dialekta formas (muote-māte, bruolis-brālis).

3) Lai parādītu latviešu uo izcelšanos vārdā ruoka (raksta roka), jāņem palīgā tuvu radniecīgā lietuviešu valoda, kur šis vārds skan rankā.

Lai parādītu lietuviešu o izcelšanos no senāka ā, jāņem palīgā latviešu valoda: lietuviešu motē (izrunā motē) - latviešu māte. Latviešu ā senumu te apstiprina arī citas radu valodas: latīņu māter, sanskr. mātār u. c.

4) To, ka ie lietuviešu un latviešu valodās dažos gadījumos (piemēram, vārdā liepa) cēlies no senāka ei, rā,da senprūšu vietvārdi Leipe un Leypiten.

5) Lai parādītu, ka vīriešu dzimtes lietvārdiem (piemēram, latviešu vilks un lietuviešu vilkas) indoeiropiešu pamatvalodā bijusi galotne -os, jāgriežas pie grieku valodas.

Salīdzinoši-vēsturiskā metode orientējas nevis uz nejaušu vārdu līdzību skaņu ziņā, bet gan uz sistemātiskām, likumsakarīgām skaņu, formu un vārdu atbilsmēm. Ja gribam pierādīt valodu radniecību, tad nevaram apmierināties ar formas ziņā līdzīgu vārdu sameklēšanu, piemēram, latīņu rudens «virve» un latviešu rudens u. c. Kā īsts latviešu vārds izklausas Upsala (Zviedrijā).

Daži salīdzinājumi rada šaubas arī pārāk lielas nozīmju dažādības dēļ, lai gan fonētiskā atbilsme liekas gluži pareiza, piemēram, lietuviešu valandā «stunda» un latviešu valoda; lietuviešu vagis «zaglis» un latviešu vadzis.

Radniecības dažreiz nav pat tad, ja līdzīgiem vārdiem ir līdzīgas nozīmes, piemēram: franču autre (izrunā otr - no latīņu alter) un latviešu otrs (sal. lietuv. antras), angļu much (no senangļu micel) un spāņu mucho (no latīņu multum) «daudz», angļu bad un persiešu bad «slikts», basku horma «ledus» un latviešu sarma, senebreju gopf un vācu Kopf «galva» utt.

Interesanti atzīmēt vārdus, kuri kopēji indoeiropiešu, somugru un samodiešu valodām: latviešu ūdens - gotu vato somu vesi (sakne veta) - samodiešu wit, latīņu nomen - vācu Name - voguļu nam - samodiešu nem.

Parādot indoeiropiešu un semītu valodu sakarus, H. Mellers ir sarakstījis darbu "Indoeiropiešu-semītu salīdzinošā vārdnīca" (1911. g.).

Visās pasaules valodās var atrast kopējus vārdus. Šai vārdu līdzībai dažādās valodās pamatā var būt tas, ka jau aizvēstures laikos viena tauta no citas ir aizguvusi tos priekšmetus, ko šie vārdi apzīmē. Piemēram, suņa apzīmēšanai indoeiropiešu valodu saknei k'uon līdzīgs nosaukums sastopams ķīniešu valodā (k'uan) un tibetiešu valodā (khi). Vārdam govs līdzīgu nosaukumu sastopam šumeru valodā (gu) un ķīniešu valodā (ngou). Vārdam medus ļoti līdzīgi nosaukumi sastopami somuugru valodās (somu mesi, mordviešu med, sakne mete) ķīniešu valodā (mit) un japāņu valodā (mitsu), bet nosaukums bite tāpat skanējis ari senēģiptiešu valodā pirms sešiem tūkstošiem gadu (biti).

Nosakot atbilsmes radu valodu fonētikā, morfoloģijā, sintaksē un leksikā, salīdzinoši-vēsturiskā metode restituē valodas pagātnes faktus un pūlas parādīt valodas procesu relativo hronoloģiju. Absolūtās hronoloģijas noteikšanai valodniecība ņem palīgā vēsturi, etnogrāfiju un arheoloģiju.

Salīdzinoši-vēsturiskā metode balstās uz šādiem pamatiem:

1 ) Valodas vārdu vairumam nav organiska, motivēta sakara starp skaņu kompleksu un vārda nozīmi, tāpēc skaņu un nozīmes ziņā vienādi vai līdzīgi vārdi dažādās valodās nevar būt nejauši radušies un nāk no viena avota.

Tomēr radniecīgi vārdi dažādās valodās vēl neliecina par valodu radniecību. Tie var būt aizgūti no kādas trešās valodas. Kā piemērs var noderēt aizguvumi no latīņu valodas visās Eiropas valodās. Radniecīgus vārdus dažādās valodās var izskaidrot arī ar kopīgu apakšslāni jeb substrātu. Piemēram, kopīgs ķeltu substrāts ir franču un angļu valodām, jo abās zemēs senāk dzīvojušas ķeltu tautas.

Taču, ja sakrīt veselas vārdu kategorijas, piemēram, cilvēka locekļu nosaukumi, radniecības apzīmējumi, vietniekvārdi, skaitļa vārdi utt., vispār paši parastākie vārdi, kuri nāk no tālas senatnes tad nejaušība nav iespējama un valodu radniecība ir neapšaubāma.

2) No viena avota - pamatvalodas var rasties vesela radniecīgu valodu saime.

3) Vārdu pārmaiņas afiksi jeb formveidojošie afiksi vārdu galotnes - gandrīz netiek aizgūtas, tāpēc to sakrišana liecina par valodu izcelšanos no kopējas pamatvalodas.

Dažādas valodas sfēras nevienādā mērā pakļaujas citu valodu ietekmei. Visvieglāk citu valodu ietekmei pakļaujas vārdu krājums. Arī priedēkļi ir ļoti viegli aizgūstami no citām valodām. Tas izskaidrojams ar to, ka vārdu atvasināšanas afiksus (sevišķi priedēkļus) kā elementus, kas pieder pie vārda celma, var ļoti viegli aizgūt kopā ar leksiku.

Arī sintakse pakļaujas citu valodu ietekmei, lai gan daudz mazākā mērā nekā vārdi un priedēkļi.

Arī fonētika, ilgāku laiku pakļaujoties citu valodu ietekmei, var aizgūt zināmas skaņās. Tā, piemēram, latviešu literārā valoda pēdējā gadsimtā ir apguvusi tai senāk nezināmas skaņas - f, h un o.

Vārdu galotnes viena valoda no otras parasti neaizgūst. Galotņu aizgūšana vērojama tikai starp vienas valodas dialektiem vai ļoti tuvu radniecīgām valodām, piemēram, krievu un ukraiņu, čehu un slovaku. Krievijas čigānu valodā aizgūtos vārdos ir ieviesusies daudzskaitļa galotne -i.

Mazradniecīgām vai neradniecīgām valodām saskaroties, paātrinās galotņu izzušanas process. Tā, piemēram, ģermāniskajai angļu-sakšu valodai, kopš 11. gadsimta krustojoties ar romānisko normaņu valodu, stipri apdrupa galotnes. Tas pats process vērojams latviešu valodas lībiskajā dialektā. Dāņu valodā gan šī galotņu apdrupšana, šķiet, nav saistīta ar valodu sajaukšanos.

4) Skaņu pārmaiņu virziens radu valodās ir dažāds. Piemēram, indoeiropiešu pamatvalodas divskanis ei latviešu valodā pārvērties par ie, krievu valodā par i (salīdz. senprūšu leip-, latviešu liepa, ). Skaņu savienojums en latviešu valodā pārvērties par ie (pieci - salīdz. lietuv. penki).

No skaņu pārmaiņas virzienu dažādības rodas visas atšķirības starp vienas saimes valodām. Radu valodas ir pamatvalodas attīstības dažādo virzienu rezultāts.

5) Skaņu pārmaiņu temps dažādās valodās ir dažāds. Skaņu pārmaiņu tempa nevienmērība radu valodās ir ļoti svarīga. Meijē teicis, ka lietuviešu valoda ar savu ārkārtējo arhaiskumu atgādina indoeiropisko senatni un ka tai blakus nevar stāties latīņu un gotu valodas. Turpretim angļu valoda aizgājusi ļoti tālu no indoeiropiešu pamatvalodas formām.

6) Vienas valodas dažādās sastāvdaļas attīstas nevienmērīgi.

7) Radu valodās pastāv likumsakarīgas skaņu pārmaiņas jeb fonētiskie likumi, kas padara valodniecību par precīzu zinātni.

Salīdzinoši-vēsturiskā metode prasa nevis pilnīgu skaņu sakrišanu radniecīgajos vārdos, bet tikai atbilsmes. Šīs skaņu atbilsmes dažreiz fonētiski var būt ļoti tālas, kā, piemēram, Homēra lietotais vārds dēros (no senāka *dzāros) ‘garš’ un armēņu erkar ‘garš’ kurus abus atvasina no indoeiropiešu pamatvalodās vārda *,dzcāro «garš» jo indoeiropiešu pamatvalodas skaņu kopai dw sistemātiski atbilst armēņu erk, piemēram: grieķu dzvi ‘bailes’ un armēņu erki ‘bailes’, latīņu duo ‘divi’ un armēņu erku ‘divi’, grieķu dwaron ‘ilgi’ un armēņu erkar ‘garš’.

Salīdzinoši-vēsturiskā metode neapmierinās ar atsevišķām saskaņām, kas var būt nejaušas vai aizguvumu rezultāts, bet prasa likumsakarīgas atbilsmju sistēmas ar vēsturisku perspektīvu. Piemēram, indoeiropiešu ū slāvu valodās visos gadījumos pārvērties par b: būt - 6blTb,utt.

Valodu pētniecības darbu apgrūtina vairāki apstākļi.

1. Salīdzinoši-vēsturisko metodi nav iespējams lietot tajās valodās, kuras nav iepriekš zinātniski aprakstītas. Tāpēc pirms zināmu valodu salīdzinoši-vēsturiskās pētīšanas jāsaraksta vienkāršas aprakstošās gramatikas un pēc iespējas pilnīgas vārdnīcas.

2. Salīdzinoši-vēsturiskās metodes atzinumu drošība lielā mērā atkarīga no pētamā materiāla pilnības un kvalitātes (saglabātības pakāpes). Piemēram, hetu valodas pētīšanā rodas lielākas grūtības nekā sanskrita valodas pētīšanā.

3. Jāoperē ar laika ziņā dažādiem faktiem: senindiešu rakstu pieminekļi ir 3000 gadu veci un hetu valodas pieminekļi vēl vecāki, bet latviešu un lietuviešu rakstu pieminekļi - tikai četrus gadsimtus veci.

4. Bieži ir zināmas tikai atbilsmes starp skaņu procesu gala rezultātiem radu valodās, bet nav zināmi paši šie procesi. Salīdzinoši-vēsturiskajai metodei piemīt zināms hipotētiskums. Piemēram, līdz hetu valodas atklāšanai mēs, pamatodamies uz latīņu vārdu avus «vectēvs» šā vārda indoeiropisko pirmformu restaurējām kā auos. Tagad, ņemot vērā hetu huhhas «vectēvs», mēs restaurējam šo pirmformu kā hauhos.

Bieži nav iespējams precīzi noteikt, vai līdzīgās parādības, kas sastopamas radu valodās bijušas jau pamatvalodā vai radušās vēlāk - atsevišķo valodu patstāvīgās dzīves laikā.

Ar salīdzinoši-vēsturiskās metodes palīdzību samērā viegli var vēlākos valodas faktus atvasināt no iepriekšējiem, turpretim daudz grūtāk ir pēc vēlākajiem faktiem spriest par agrāko stāvokli.

Pavisam grūti ir ar salīdzinoši-vēsturisko metodi restituēt vārdu seno nozīmi. Te jāņem palīgā citas zinātņu nozares vēsture, etnogrāfija, arheoloģija. Valodu pētniekiem jācenšas vairāk saskaņot valodniecībā gūtos rezultātus ar vēstures, etnogrāfijas, arheoloģijas un folkloristikas sasniegumiem.