Valodai vienmēr ir bijusi kāda noteikta politiska nozīme. Ar valodas politiku parasti saprot kādu noteiktu virzienu vai stāvokli valodas attīstības procesā.

Valodu politika ir īpaši svarīga tajās valstīs, kur runā ne tikai vienā, bet vairākās valodās.

Spānijā līdzās spāņu valodai pastāv kataloņu un basku valodas. Abas valodas tiek lietotas lielākoties tikai runas līmenī. Tiek mēģināts panākt šo valodu lietošanas tālāku attīstību. Pašlaik tām ir tikai reģionālas valodas statuss.

Šveicē savukārt ir ar likumu pieņemtas četras valsts valodas - franču, vācu, itāļu un retoromāņu. Valodas jautājums ir atrisināts tā, ka visu četru valodu runātāji var saņemt izglītību savā dzimtajā valodā.

Beļģijā runā gan franču (dienviddaļā), gan flāmu valodā (ziemeļdaļā). Abas šīs valodas ir valsts valodas.Flāmi ir iedzīvotāju vairākums, bet flāmu valoda ir minoritāte. Lai arī galvaspilsēta Brisele atrodas flāmu teritorijā, tomēr tur valda franču valoda. Beļgijā lingvistiskā robeža nesakrīt ar ģeogrāfisko, tāpēc tā tiek pārskatīta ik pēc desmit gadiem.

Arī Luksemburgā ir divvalodība. Valsts valoda ir gan franču, gan vācu valoda, bet lielākā daļa iedzīvotāju ir luksemburgieši, kas runā luksemburgiešu valodā, kura formāli tiek uzskatīta par vācu valodas dialektu, bet faktiski ir patstāvīga valoda. Valodu politika spilgti izpaužas tajā apstāklī, ka sākumizglītība ir luksemburgiešu, pamatizglītība - vācu, bet augtākā izglītība iegūstama franču valodā.

Norvēģijā valodu politika ir ļoti savdabīga, jo oficiāli nepastāv norvēģu literārā valoda. Katram norvēģim ir iespēja runāt un rakstīt savā dzimtajā dialektā. Norvēģu valodai ir divi paveidi: bukmols un jaunnorvēģu valoda. Bukmols ir veidojies vēsturiski kā norvēģu-dāņu valoda, bet jaunnorvēģu valoda tika izveidota 19.gs.

Sarežģīta valodu situācija ir Izraēlā, kur valsts valoda ir ebreju valoda- ivrits, pie kam vienlaicīgi kā sarunvalodas formas pastāv arī idišs (vācu-slāvu ebreju valoda) un ladino (spāņu ebreju valoda), bet arābu valodai, kura ir minoritāte Izraēlā, nav nekādu tiesību. Valodu politikas virziens sakrīt ar valsts politikas virzienu, kas lielā mērā nosaka arābu un ebreju savstarpējās nesaskaņas.