JĒDZIENS PAR FONĒTIKU
Fonētika ir mācība par valodas skaņām, to pārmaiņām un pārmaiņu likumiem.
No skaņām veidojas vārdi. Tie var atšķirties gan ar vairākām skaņām, gan ar vienu pašu skaņu, piemēram:
ozols, osis, laime - saime, kalt - malt, slims - slima.
Arī vienas un tās pašas skaņas var veidot dažādus vārdus, piemēram:
pa - ap, mala - lama.
Valodas gramatiskā struktūra un vārdu krājums ir katras valodas pamats, bet valodu mēs uztveram tikai zināmā skaņu veidojumā. Cilvēks dzird dažādas apkārtnes skaņas - soļu dipoņa, noklaudz durvis, nokrīt grāmata, skan mūzika. Arī dzīvnieki rada dažādas skaņas - tā viņi reaģē uz vides ietekmi vai paša organisma stāvokli vai arī sazinās cits ar citu. Cilvēka valodas skaņas stipri atšķiras no dzīvnieku skaņām. Valodas skaņas nav iedzimtas, bet iemācītas. Valodas skaņas veido cilvēku valodas vārdus, ja tās sakārtotas noteiktā secībā. Skaņas veido vārdus, tie veido vārdu savienojumus, no kuriem veidojas teikumi.
Skaņu valoda (līdzās žestu, krāsu, zīmju uml.valodām) ir pilnīgākais cilvēku sazināšanās līdzeklis.
| Skaņas ir
mazākā valodas vienība.
Grafiskas zīmes, ar kurām valodas skaņas apzīmē rakstos, sauc par burtiem. |
Valodas skaņas mēs varam izrunāt un sadzirdēt, bet burtus varam uzrakstīt un redzēt. Valodas skaņai pašai par sevi nav nekādas jēdzieniskās nozīmes. Tā tiek iegūta, ja skaņas ir vārda veidotājas, uzturētājas. Vārdu leksisko vai gramatisko nozīmi var šķirt pat tikai viena skaņa vai tās novietojums, piemēram:
laba - lapa, trīt - rīt, mīt - vīt.
Lai varētu nepārprotami saprasties, ir nepieciešama pareiza un rūpīga visu valodas skaņu izruna.
Valodniecības nozari, kas pētī skaņas un to pārmaiņas, sauc par skaņu mācību jeb fonētiku. |