Agrajās jaunības dienās kāds (ds>c) puisis sastapa visdaiļāko meiteni.

Viņa smējās, un smiekli kā gaišas lāses sakrita piekrastes ievājā.

Labsirdīgais (b>p) puisis stāstīja meitenei par kokiem un putniem, kas apdzīvoja (p>b) šos mežus.

,,Vai tavs (av>au) tēvs (ēv>ēu) nebija mežsargs (ž>š, g>k)?" meitene uztraukti (z>s) vaicāja.

,,Nē, nē, mans tēvs (ēv>ēu) bija lielisks skroderis," puisis atbildēja (t>d).

Viņš zināja, ka apģērbs (p>b, b>p) ceļ vīru godā. ,,Tēvs bija taisnīgs (g>k) un godīgs (g>k) vīrs. Viņš šuva tikai godīgiem ļaudīm," uzsvēra (z>s) jauneklis.

,,Tad jau tavs (av>au) tēvs bija varen gudru ļaužu, ja tūliņ pazina, kurš goda vīrs," izbrīnījusies sacīja meitene.

,,Jā, viņš prata cilvēkus izmērīt tikpat kārtīgi kā vadmalas un linu baķus, vēl tagad mums mājās pie mūrīša pieslieta stāv tēva olekts (ts>c) - ģimenes svētums, paaudžu mantojums," kluss (ss>s) un domīgs (g>k) turpināja puisis.