Uzkrita sniegs.

Nodrebēja bērzs un pat lepnā priede.

Uzsitis melnā mēteļa apkakli, dzenis savā labsirdībā rausās augšup priedē pavaicāt, kādēļ tā dreb.

Vējš bija izkropļojis tās izskatu – nolauzis vienu zaru. Vāts sāpēja tā, ka sāpes atbalsojās arī lepnā koka sirdī.

Dzenis izstiepa savu garo knābi un klusi pieklauvēja. Viņš ilgi runāja ar priedi. Dzenis bija tik saudzīgs, mierīgs un draudzīgs, ka pat ziemas aukstumā priedei brūce sadzija.

Koks atkal lepni izslēja galotni. Bet dzenis brida tālāk pa aizsnigušajām meža takām.

( Pēc S. Kaldupes.)