Atmata bija apvērpta baltiem tīmekļu (l-ļ) pavedieniem. Pusdienās tie pacēlās no zemes un, viegli mirdzēdami, šūpojās gaisā kā vaļā palaistas (d-s) zīda buras. Annele smaidīja un pūta (t-s) viņus vējā: lai brauc (k-c) uz siltām zemēm.

Dzērvju (v-vj) purvā klaudzēja cirvji (v-vj). Kaimiņš lēkāja no ciņa (n-ņ) uz cini un gāza alkšņus (sn-šņ) kā niedras. Nemierīgi un juceklīgi (k-c) dzērves lidoja, sasaucās (k-c) , tad sarindojās kāsī kā divos spārnos.

Maigi, aizplīvuroti atskanēja saucieni (k-c) priekšā, vidū, rindas galos. Ko viņas sauca (k-c)? Annele izstiepa rokas. Ka tā prastu (t-s) lidot! Nenolaida (d-s) acu, kamēr aiz baltā mākoņa (n-ņ) aizgrima slaidās pasaules ceļinieces.

(A. Brigadere.)