Man patīk vasarā būt pie ūdeņiem un raudzīties, kā liesmo saules riets un ēnu tilti lēnām pārsviežas pāri upes līcim no viena krasta līdz otram. Otrā debess pusē no siliem izkāpj milzīga, iesarkana mēness ripa. Tad ūdens sāk kūpēt un no turienes migla izplūst pa pļavām, līdz pusei aizsegdama krastmalas alkšņus, kuru virsotnes liekas peldam baltajā, nule dzimušajā ezerā kā teiksmainas laivas. Vēja nav. Koki ir diženi savā nekustīgumā un mierā, smaržo zeme un gaiss, un liekas, ka kāds būtu pļavās izlaistījis medu, kas tagad izgaro un kopā ar miglu paceļas augšup. Zāļu stiebri nolīkuši rasas smagumā, un krasti, pļavas - visa pasaule šalc, trīsuļo un līksmo.

Ja cilvēks varētu visu šādas vasaras nakts skaistumu uzņemt sevī, kā siena laikā zeme uzsūc pērkona lietus šaltis, tad viņam tā pietiktu ilgiem gadiem.

(Ē.Vilks.)