Neganta vētra elsdama (elsa) plosās silā, gāzdama (gāza) kokus ārā ar visām saknēm. Liekas, ka tie zaudējuši cīņas sparu un padevīgi raugās acīs liktenim, domādami: ,,Lūsti, ja jālūst!" Visapkārt dzird zarus lūstam. Resnie, lūstošie zari ar savu smagumu noliec gar zemi mazākos kociņus, kas negrib tik viegli lūzt (lūza). Sīkos, nolauztos (nolauza) koku zarus vējš, nesdams (nesa) pa gaisu, aizsviež tālu projām. Izbiedētajai radībai liekas, ka tas censtos (centās) visu, kas turas pretim, salauzt (salauza), apgāzt (apgāza), noslaucīt no zemes virsas. Daudz koku nopūstu (nopūta), ka bargajam pārbaudījumam pienācis gals. Debess noskaidrojas, un putni, izgaisdami (izgaisa) zilumā, uzsāk savas līksmās dziesmas. Koki atraisās no sastinguma un atgūst agrāko spirgtumu.