Pelēkā debess tumsdama (tumsa) pārklāj zemi. Pēc brīža balts sniegs kā viegls plīvurs laižas pāri pilsētai, griezdams (grieza) pārslas gar gaišajiem logiem. Lēni laizdamās (laidās) lejup, tās saķeras rokās un, aizmirsdamas (aizmirsa) visu citu, griežas brīnišķīgā dejā. Dažas traucas lejup un, spiezdamās (spiedās) gar rūtīm, ieskatās gaišajos logos. "Cik te ir skaisti!" nodomā pārslas un, cenzdamās (centās) ātrāk sasniegt zemi, klusi sačukstas par tās skaistumu. Brīnišķīgās dejas un zemes skaistuma apburtas, pārslas traucas un traucas lejup, pārvērzdamas (pārvērta) pilsētu par mirdzoši baltu pasaku valstību. Dažus starus kupenās aprausdama (aprausa), it kā pārbaudīdama, vai pietiekoši sasnidzis, parādās saule. Tās spožuma iztraucēts, pamostas arī vējš un, klusi elsdams (elsa), pārskrien pār kupenām. Pārslas, saules siltumu sajuzdamas (sajuta), sāk žēli raudāt un kusdamas (kusa) pārvēršas par ziemas asarām.